15. A. 511. R. Tabine. Naaizmierstule "Tautas posokas" 7.

Vīnam veiram nūmyra sīva um atstuoja mozu meiteni. Veirs, naspēdams vysu dorbu padarīt, pajēmja sev atraiti sīvu. Tai beja treis meitas: Vīnacīte, Divacīte un Trejacīte.

Vysas beja nyknas, bet jūs muote vēļ nyknuoka. Un kū dīna, tū vairuok jei tāva meitu syta, verdzynuoja, gribēja juos skaistumu beigt. Bet buorinīte klusu cītja un arvīnu palyka daiļuoka. Buorenītes daiļums grauzja pamuotei sirdi. Jei vysaidā ziņā gribēja meitini beigt. Golā sagudruoja taidu lītu: īdevja buorinei divdesmit saivu lynu un pīsacīja tūs par vīnu dīnu sasprēst, izaust un vēļ gonūs gūtiņas ganīt. Buorinīte pajēmja dorbu un, rauduodama izdzyna lūpus yonūs.

Dīna beja korsta, gūvs suoka byzuot. Kur te sprēst? kur aust? Nav kod vuorpstiņas rūkā pajemt. Atsasāda jei uz kryusniņas un suoka gauži rauduot. Tū iraudzīja juos gūtiņa raibalīte, kuru muote jai beja atstuojuse, pīguoja kluot un valcoj : "Kuo tu raudi, munu ganīt?"

Un buorinīte pīsamīdzja pi gūtiņas, kai pi eistuos muomuļiņas un žāluojas : "Mīļū gūtiņ, raibalīt, pamuote lyka maņ sasprēst divdesmit saivu lynu un izaust audaklu. Un saulītei rītūt, lyka dorbu muoju nest."

Un gūtiņa jai teicja: "Īlic lynu škipsniņu munā ausiņā!" Meitiņa pa klausīja, īlyka lynus raibales ausī - skotuos tovu breinumu! - nu ūtras austiņas stīpas skaists, bolts audakls, kai pats kēniņš nesakaunītu un taida audakla kraklu viļkt sev mugurā. Buorinīte satyna audaklu un vokorā nūnesja tū pamuotei. Tei tik skotuos vīn un breinuojas, bet nu sirds dusmu naizmat. Pyļna ļaunuo nyknuma, ūtrā dīnā dūd buorinei vēļ divdesmit saivu lynu un līk sasprēst un izaust. Uņ vēļ pasyuta meitu, Vīnacīti, lai tei sorgoj un nūsaverās, kai buorinīte sprēss un auss. Bet buorinīte Vīnacīti aizmidzēja un paša otkon buozja lynus raibalītes austiņā. Un otkon stīpjas bolts audakls, kaidu i kēniņš labpruot nosuotu.

Vokorā buorinīte pīcēļa Vīnacīti un soka: "Muosiņ, saulīte jau laižas, dzeisim gūtiņas muojuos!"

Kad sadzyma muojuos, pamuote vaicoj nu sovas meitas: "Vai redzēji, kas un kai tūs lynus sprēdja, audaklu stīpja?" "Naredzēju, māmiņ," atteic Vīnacīte.

Pamuote aizadusmuoja uz sovas meitas, sapēŗa tū, bet uz reita otkon devja buorinei dorbu : treisdesmit saivu lynu sasprēst un audaklu izaust. Un vēj nūsyutīja Divacīti, lai tei skotuos, kai buorine struodoj. Buorinīte soka uz Divacīti: "Muosiņ, tev galviņa naīskuota, dūd es paīskuošu."

Pamuotes meitai tys beja pa proutam. Buorinīte īskoj golvu un klusu dzīd :

"Aizmidz, aizmidz vīnactiņa, Migu, migu ūtractiņa, Aizmidz, guli, Divacīte."

Divacīte aizrnyga un nūgulēja leidz saules rītam. Pa tū laiku buorinīte pīguoja pi raibalītes, ībuozja lynus vīnā gūtiņas ausī un nu ūtras suoka stīptīs vēj boltuoks audakls. Buorinīte audaklu satyna un vokorā nesja uz muojom. Pamuotei audakls ļūti patyka, bet jei sovas sirds nasameikstynroja, tik vaicuoja nu eistuos meitas: "Vai redzēji, kai buorine sprēdja un audja?"

"Naredzēju," atbildēja Divacīte. Muote Divacīti sapēra un aizdzyna gulēt.

Ūtrā reitā, saulei lacūt, otkon syutīja buorini gonūs un devja jai četrudesmit saivu lynu un styngri pīsacīja tūs sasprēst un audaklu izaust. Kluot pi tuo syutīja jaunuokū meitu Trejacīti, sorguot, kai buorine struoduos.

Buorinīte, pamanījuse Trejacīti, soka: "Muosiņ, tev šūdīn galviņa naīskuota, dūd es paīskuošu."

Trejacītei tys pa pruotam. Buorine īskoj juos golvu un klusu dzīd :

"Aizmidz, aizmidz vīnactiņa,

Migu, migu ūtractiņa,

Guli, aizmidz Trejacīte."

Divactiņas aizmyga, bet par tū trešū buorinīte aizmiersa. Un eistuo meita ar vīnu aci redzēja, kai buorinīte ībuozja lynus gūtiņas ausī, un kai nu ūtras ausis izguoja skaists, bolts audakls. Vokorā, kad buorinīte sadzyna lūpus muojā un atdevja pamuotei skaistu boltu audaklu, eistuo meita pastuostīja, kai tys tyka izgatavuots.

Pamuote pat malna palyka nu dusmes un tyuliņ lyka asynuot nažus un kaut raibalīti. Tū padzierda buorinīte un rauduodāma, īskrēja klāvā.

"Gūtiņ, manu muomuliņ," runuoja meitiņa, "reit tevi nūkaus un es palikšu vīna."

Bet gūtiņa mīrinuodama teicja: "Naraudi, meitiņ, tys tev izīs uz lobu. Kad mani nūkaus, tad tu pajem munu sirdi. Tur atrassi div sēkliņas un zalta gredzentiņu. Vysu aprūc zemē, lelceļa molā! Tuoļuok redzēsi paša, kas byus."

Meitine nūslaucīja osoras un guoja ustobā. Uz reita, saulītei lācūt, pamuote lyka izvest buorines gūtiņu un nūkaut. Buorinītei sirds pleisa nu žāluma, bet rauduot nedrīkstēja, jo pamuote tyuliņ syta ar dzeļža reiksti. Kad gūtiņai nūmaucja uodu un gaļi suoka grīzt gobolim, buorinīte teicja: "Mamiņ, atdūd maņ gūtiņas sirdi. Cyta nikuo es nagribu."

Pamuote tik pasasmējas vīn un nūsvīdja jai sirdi. Buorinīte iztecēja uorā, puorgrīzja raibales sirdi un, atraduse tur div sēkliņas un zalta gredzintiņu, aproka vysu lelceļa molā. Par nakti tur izauga div skaistas uobeļnīcas : vīna zalta, ūtra sudobra lopom. Uobeļnīcas pylnas beja skaistu, caurspeidīgu uobeļu. Kluot pi uobeļnīcas zora pakrēslī smaržuoja veina oka.

Buorinīte, kod vīn gribēja, plyucja tūs uobeļus un dzēra veinu, bet muotes meita ni uobelīša nanūruova, ni lāsītes tuo veina napadzēŗa. Kai tik kura snēdzjās pēc uobeļu, tai apaugļuoti zori cēļās augši, augši gaisā, ka ni pat augstuokuos trepes naleidzēja. Un otkon, juo kura īdūmuoja pasmeļt gorduo veina, tad uobeļnīcu zori tik stypri syta par muguru, ka pamuotes meitas pat beiduos kluot pīīt.

Reiz boguots, skaists un gudrs kēniņa dāls, braucja pa sovu kēmesti sev sīvas maklādams. Ceļš guoja car buorinītes kūkim un veina oku. Princis nikod nabeja taidu breinumu redzējis. Tuopēc nyu nūstuoja pi sātas un vaicuoja, kam pīdar šī augļu kūki un veina oka. Pamuote atbiļdēja, ka tys vyss ir juos monts. Buorinīti jei nūglobuoja zam siles. Kēniņa dālam gribējuos paraudzīt tūs uobeļus un atsadzert smaržīga veina. Pamuote syutīja sovu vacuokū meitu, bet kai tik tei pīguoja pi uobeles, snēdzja rūku pēc caurspīdīguo augļa, tai uobeles zori ar augļim pasacēļa augši gaisā. Princis tik stuov un breinuojas. Bet tūs auigļus jam gribis un veina gribis.

Un nivīna muotes meita, nivīns cylvāks navarēja dabuot ni augļu ni veina. Golā princis soka: "Vai tad jyusu muojā nav vairs nivīna cylvāka? Vai tad tī augļi palīk narauti un veins nadzarts?"

Un pamuote atbi]dēja: "Ir vīna moza ganīte, bet tei vysod taida nateira, taida bailīga, ka es jū nūslēpu."

Princis lyka atvest mozū gani. Un kai tik buorinīte pīguoja pi uobeļnīcu, zori ar caurspeidīgim augļim paši nūsalīcja un meitiņa pīplyucja uobeļu prinčam un juo ļaudim. Nyu prinčam gribējuos padzert tuo veina un tuopēc lyudzja, lai buorinīte jam īsme tuo. Un kai tik meitine pīguoja pi okas, veins pasacēļa leidz pošam viersam un jei vīgli smēla trauku pēc trauka un dzirdīja princi un juo lauds.

Prinčam buorinīte tai patyka, ka jis pajēmja jū sev par sīvu un aizvedja uz sovu spūdru pili. Obi augļu kūki un veina oka nūtecēja pēc sovas saimnīcas. Princis sataisīja ļūti boguotas kuozas, saaicynuoja vysus sovus pavalstnīkus un buorinīte smēļa veinu, dzirdīja ļaudis, ruovja breinīgus augļus un dalija tūs kuozinīkim. Ti vysi prīcuojuos un slavēja jaunuo prinča sīvu.

Un es ari tur beju, slavas dzīsmes dzīduoju, augļus ēžu, veinu dzēru, bet mutē maņ ni lāses natyka.