16. A. 511. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomos'ci do antrapologii krajowej. T. 18. Krakavā 1895, 342 (25).

Bjeja buorineitja, i bjeja jai pamuotja. cīši naloba, cīši sirdjeiga. A eistuo muotja nūmierdama pamjatja jai gūtjeņu, i muotia jai lyka, kab itū gūtjeņu globuotu, i pascjēja jai tai: "Mjeitiņ, tjei nabyus towa gūtjeņa, byus tova laimja!"

Pjēc tuo, ka tāvs pajēmja ūtru sīvu, pamuotja izdzyna jū gonūs i īdjeva jai kūdjeļi spŗāst, i soka jau pamuotja: "Kab maņ byutu kūdjeļa šmuki sasprāsta un talkuos [gurstēs] satjeita dzjeis!"

Nūguoja buoriņeitja iz gonim, i apzaskuovja ap gūtjeņu, i raud, i soka rauduodama: "Gūtjeņ munu mīlū, kū es tagan padaŗeišu? Kai es par vīnu dīnu cik [tik] daudzi saspŗēsšu?"

A gūtjeņa atsoka jai: "Naraud, buoriņeiti! Es tjev byušu paleidzjāt."

Pajāmja tūs lyn'c, sagramova, sagramova, caur vīnu ir caur ūtru aus'tjeņu dzjeji izlaidja, i cik šmuku, cik lobu! Satyna talkuos, i buoriņeitja nūņasja iz sātu, atdevja pamuotjal. Pamuotja breinīs, kur jei cik mudri padaŗēja!

Iz ūtrys dīnys īdjevja jai otkon spŗāst, i otkon jai tai pat gūtjeņa paleidzjāja, i tai jei daŗēja par cik dīnu! Pamuotja breinīs, ka vyss iai kas ir, kas lai paleidz. A jai bjeja treis mjeitys, sovys eistys, tjei pamuotjai. Jei izsyuta sovu mjeitu, pyrmū, iz gonim, ar tū buoriņeiti leidza, i saka: "Pilnavoj [uzmani], kas jai paleidz tī daŗēt!`'

A tai mjeitai bjeja pīcys acs. Ateit buoriņeitja iz gūtjeņu, soka jei rauduodama: "Gūtjeņ, kū mjes daŗeisim tagan, ka jai izsyuta sovu mjeitu šūdīn maņa jau pilnavuot?"

A gūtjeņa atsoka: "Naraud', buoriņeit', byus padaŗeits! Pajem tu jū klēpī, golvu juos, īskoy tu jai golvu, i soki īskodama: "Mīdz, vīnu actjeņu, mīdz ūtru actjeņu, mīdz trešu actjeņu, mīdz catūrtu, mīdz pīktu!" Jei aizmigs, a mjes padaŗēsim, kū mums vaidzjēs."

Buoriņeitja tai ir padaŗēja - aizmyga tjei meitja. Jei daņasja lyn'c pi gūtjeņis, jei sagramova, caur vīnu, caur ūtru austjeņu izlaidja dzjeis, satyna talkuos. Pjec tuo buoriņeitja pīcjēļa tū mjeitur ka jau laiks bjeja īt iz sātu, i atdevja tū dzjeji pamuotjai sasprāstu. Pamuotja vaicoj iz mjeitu sovu: "Voi tu ŗedzēji, kas jai tai dora?"

A mjeita atsok:a: "Es bjeju aizmygusja, mamjeņ, es naasu ŗēdzjējusja nikuo, kas jai paleidzja."

Iz ūtrys dīnys svuta jei ūtru mjeitu, a tjei jau tuŗēja sješvs acs. Buoriņeitja otkon ta!ipat padarēja, vysvs sešys acs aiz midzjāja i dzjeju saspŗāstu nūnesja pamuotjai. Otkon vaicoj pamuotja: "Voi ŗedzjēji, kas jai paleidz?"

A mjeita atsoka: "Na, mamjeņ, es naŗedzjēju, es bjeju aizmygusja."

Iz trešys dīnys syuta jei trešū mjeitu sovu, a tjei jau turēja septiņis acs. Jei izguoja gonūs ar buoriņeiti. Tjei buoriņeitja aizmidzjāja sješys acs, a sjepteitū aizmiersa aizmiidzjāt jau sješys aizmygušys, a sjepteitā vaļā. I jei ar tū aci vysu ŗēdzjēja, kai gūtjeņa buoriņai paleidzjāja. Atguojusja iz sātu, vysu muotjai pasacjēja.

Pjēc tuo pamuotja suok runuot vjeiram -sovam, kab tū gūtjeņu nūkautu, ka jei vaca, naloba. I vyss vjeiram runoj, kab jū nūkaut i nūkaut. Vjeirs jau pazvoļēja [atļāva] jai. Buoriņeitja nūtak rauduodama iz gūtjeņu i soka: Gūtjeņ mīlū, tevi nūkaut grib!"

A gūtjeņa atsoka: "Naraud, buoriņeiti! Koč mani nūkaus, a tova laimja dzjeiva byus, tovys laimis nikos tjev naatjims. A kai mani nūkavs, to tu vaicoj, kab tjev dūtu zornys munys tjeiŗēt. Tu tjeirēj gleiši i atrassi tu zierņeiti zalta. Pajem tū zierņeiti, īstot' duorzjeņā, i tjev izaugs uobeļneica."

A tamā uobjeļneicā zalta uobjeļeiši ar taidu lobu smoku, ka aizūst navar! Kas brauc tivi, tys grib uobjeļu nūpierkt, a uobjeļneica nadalaiž. Kai daīt voi pamuotja, voi mjeitys, to jei augši cjeļas zori. A ka atīs buoriņeitja, to jei nūzalaiž iz zjemi i zori nūleikst. Bjeja tai, i bjeja može [varbūt] kaidi div godi, i ļaud's suoka runuot, ka uobjeļneica buoriņeitis vīn klausa.

Dazazyna [izzināja] kungs boguots, i atbrauc, i grib uobjeļu pierkt - lai cik ira duorgi, kab toļko [tikai] puordūtu. Pamuotja salaidjēja [uzposa] sovys mjeitys, a buoriņeiti zam kubula pabuozja. Nūīt iz uobjeļneicu, a uobjeļneica nadalaiž. Kungs soka: "Atvjedīt maņ tū buoriņeiti, kura var daīt pi tuos uobjeļņeicas!"

Pamuotja soka, ka jal taida murza, taida malna, zam silis guļ; a kungs lī!k, kab jū šam atvashu. Navarēja nikuo padaŗēt, to jū i atvjedja iz kungu. Kungs kal jū īraudzjēja, pajēmja aiz rū'kys, īsādynuoja kaļaskā [karītē] sovā i nūvjedja jū pa ceļu. A tjai uobjeļneica nūzruoja pakaļ pjec juos pa gaisu. Tys kungs apzažeņēja [apprecējās] ar tū buoriņeiti. l par cik laika atbraucja iz pamuoti paruodjīt jū i soka tai: "Redz, kaida jei šmuka ira! A tu sacjēji, ka jei murza našmuka."

Pamuotja vaicoj: "Kū jai ktngs padaŗēja, ka jei tahda šmuka palyka?"

Kungs soka: "Es jai vacū uodu nūmauču."

Pjec tuo pajēmja i nūbraucja pa ceļu. Pamuotja pasaucja sovu mjeitu, pošu vacuokū, i suok jai uodu plāst zjemjā. Jei klīdz, a muotja soka: "Klusi, byusi šrnuka!"

Nanūplēsja vjēļ uodys, a jei, plēškūtja uodu, i goru izlaidja. Ūtrai i trešai taipat, vysys treis nūgubjēja nu pasauļa, i poša nu siržu pourpleisa.

I es tī bjeju, jēžu i dzjēru, par lyupom tjecjēja, mutjā ne lāsjeitis nabjeja.