17. A. 511. Skolnieks J. Kiulenīks no M. Kiulenīcas Varkavas pag. Biernānu cientā. N. Rancāna kr.

Vienai mazai meitiņai nomiris tēvs un māte, un viena ragana to pieņēmusi par audžu meitu. Bārenīte bijusi ļoti skaista, gudra un strādīga. Pašai raganai arī bijušas trīs meitas, bet neglītas, slinkas un skaudīgas: jaunākai bijušas trīs acis, vidējai deviņas

un vecākai divpadsmit. Bārenīti visi mīlējuši un cienījuši, bet raganas meitu neviens nevarējis ieraudzīt. Raganai tas ķēries pie sirds un viņa domājusi savu audžu meitu nonāvēt.

Reiz bārenīti ganos laizdama, ragana iedevusi viņai veselu podu linu ko vērpt. Ja to par dienu nesavērpšot, tad šai slikti klāšoties. Bārenīte aiziet ganos, raud un nezina ko iesākt. Tur bijusi arī viņas mātes atstātā govs, tā pienākusi un prasījusi: "Ko tu raudi?"

"Kā man neraudāt? Saimniece lika man savērpt šodien veselu podu linu. Kā to lai padara?"

Govs atbild: "Dod tos linus man, gan es tev savērpšu." Bārenīte atnes linus, govs sāk tos gremot un no mutes nāk viņai gatava dzija laukā: Īsā laikā visa dzija ir savērpta. Vakarā viņa atdod pamātei visas savērptās dzijas. Pamāte ļoti dusmīga, ka nav nekāda iemesla bārenīti sodīt. Viņa sarunājas ar savām trim meitām, ko nu darīt. Nospriež, ka jaunākā māsa, trijace, ies bārenei līdza un noskatīsies, :kas viņai palīdz vērpt.

Otrā rītā ragana dod bārenei vēl vairāk linu līdza ko vērpt un piekodina, lai vakarā visi lini būtu savērpti. Bārenīte gluži labi saprot kādēļ trijace nākusi uz ganiem, un piedāvājas viņai galvu paieskāt. Šī ir arī ar mieru, bet ieskājot bārenīte dzied:

"Migū, migū, viena actiņa,

Migū, migū, otra actiņa,

Migū, migū, treša actiņa!"

Trijace drīz aizmieg un par to laiku bārenīte ar savu govi savērpj visus linus. Trijace pamostas tikai tad, kad jau lopi mājā jādzen. Pārdzen lopus mājā un bārenīte atdod linus saimniecei. Pasaukusi trijaci pie sevis, ragana prasa: "Vai redzēji?"

Tā atbild: "Biju aizmigusi, nekā neredzēju."

Nu nospriež, ka vidējā meita, deviņace, ies uz ganiem līdza vaktēt. Nākošā dienā ragana iedod bārenītei vēl vairāk linu ko vērpt. Tā nu abas meitas aizdzen lopus ganos. Bārenīte redz, ka deviņace uz šo tik vien skatās. Viga piedāvājas šai atkal galvu paieskāt. Šī ir arī ar mieru, bet ieskājot bārenīte šo atkal tāpat dziedādama aizmidzina. Deviņace pamostas tikai tad, kad jau visi lini ir savērpti un laiks jau lopus uz māju dzīt. Arī viņai nav izdevies novaktēt, kas bārenītei palīdz vērpt.

Ragana nu ir pavisam dusmīga un otrā rītā dod bārenītei divi podi linu ko vērpt. Nu ies līdza vecākā meita ar divpadsmit acim. Bārenīte atkal saprot, kādēļ šī nākusi, un piedāvājas šai galvu paieskāt. Divpadsmitace ir arī ar mieru. Ieskājot bārenīte sāk dziedāt un lūko šo iemidzināt. Vienpadsmit acis gan aizveŗas, bet divpadsmitā paliek nomodā un visu noskatās. Bārenīte domā, ka divpadsmitace ir aizmigusi, dod govij linus un īsā laikā lini ir savērpti. Vakarā dzen lopus mājā un bārenīte nodod atkal saimniecei savērptas dzijas. Viņa nu prasa savai meitai: "Vai novaktēji?"

"Novaktēju!" Nu kas tad vērpj?"

" Tā ir bārenes mātes govs."

" To govi tūliņ rītā nokausim. "

To pasaka arī bārenei un tā aizskrien tūliņ raudādama uz kūti pie savas govs. Govs viņai prasa: "Ko tu atkal raudi?

"Kā man neraudāt? Rītu tevi kaušot."

Govs smagi nopūtusies un tad sacījusi: "Tas būs tev tikai par labu. Kad mani nokaus tad ņem tu manas zarnas tīrīt. Tur tu atradīsi mazu akmintiņu, jo akmintiņu tu iestādi zemē, jo no tā izaugs tava laime."

Otrā dienā nokauj bārenītes govi un zarnas nosviež pašai bārenītei tīrīt. Zarnas tīrīdama, viņa atrod tur akmentiņu, ko tūliņ iestāda zemē. Otrā dienā tai vietā ir izaugusi skaista ābelīte ar zelta āboliem. Āboli dodas tikai bārenītei rokā, citam nevienam. Nu ragana grib ābelīti izrakt; bet kā sāk rakt, tā saceļas liels vējš un piepūš racējiem acis ar smiltim. Visi ļaudis dabūj par to zināt un ragana arī vairs tā nedrīkst bārenīti vajāt.

Ziņas par brīnuma ābeli aiziet arī pie ķēniņa un pats ķēniņa dēls atbrauc apskatīties to ābeli. Redzēdama ķēniņa dēlu, ragana sūta savu vecāko meitu pretī. Ķēniņa dēls lūdz, lai pasniedz viņam vienu zelta ābolu. Kā divpadsmitace ķeŗas pie ābola tā saceļās liela vētra, paceļ raganas meitu gaisā, aiznes kaut kur tālumā un sadauza pret kādu klinti. Nu nāk deviņace, to arī vētra aiznes pa gaisu tālu projām. Tāpat notiek arī ar trijaci. Nu iznāk pati ragana, un ķēniņa dēls tai prasa: "Vai jums nav neviena cilvēka, kas man varētu pasniegt vienu zelta ābolu?"

Ragana atbild: "Man vairāk meitu nav."

Bārenīti ragana bija ieslēgusi klētī, un ķēniņa dēls dzird, ka klētī kas raud. Tad viņš saka: "Nu tad pasauciet to, kas tur raud!"

Ragana atbild: "Kam to nabadzīti saukt? Vējš to kā spalvu aiznesīs."

Bet ķēniņa dēls pastāv, lai nākot arī viņa. Iznāk bārenīte no klēts, apiet trīs reizes ap ābeli un nu paliek tik skaista un tik lepnās drēbēs, ka viss spīd un mirdz. Viegli viņa noraun zelta ābolu un pasniedz to ķēniņa dēlam. Viņa nu ļoti patīk jaunajam ķēniņam, un tas prasa, kādēļ viņa bijusi klētī ieslēgta. Bārenīte nu droši izstāsta visu galu no gala.

Ķēniņa dēls ņem skaisto bārenīti sev līdza uz pili, apprecē to un dzīvo laimīgi. Bet ļauno raganu viņš licis notiesāt uz nāvi.

Piezīme. Šī pasaka ir saīsinājumā atstāstīta rakstu valodā. P. Š.