18. A. 511. Uzrakstīta Līksnas pag. Latvju kultūras kr.

Seņ senejūs laikūs dzeivuoja veirs ar sovu sīvu, jīm beja vīnameitiņa. Vīnu reiz muote saslyma un pēc eisa laika nūmyra. Tāvs nailgi padzeivuoja un apsaprecēja. Ūtra juo sīva beja ari atraitne ar trejom meitom. Vīna juos meita beja ar vīnu, ūtra ar divi un trešuo ar trejom acim, tuodēļ juos ari saucja: pyrmū par vīnaci, ūtrū par divaci un trešū par trejaci. Meitu muote beja rogona. Sovas meitas jei jūti žāluoja, bet buorinīti naīredzēja: syutīja jū pi gryutim dorbim un slykti baruoja. Vosorā buorinīte guoja gonūs. Rogona sadūmuoja taisīt pyurus sovom meitom, bet pi dorba jūs likt nagribēja.

Vīnā reitā kad buorinīte dzyna lūpus gonūs, rogona padevja buorinītei kaidu pus pūdu lynu un soka: "Itūs lynus tu šūdiņ gonūs saspŗēd, bet jo nesasprēssi, tad es tevis dzeivas naatstuošu!"

Buorinīte izdzyna lūpus gonūs un raud. Pīīt pi buorinītes tei gūtiņa, kuru muote mierdama jai atstuoja, un prosa: "Kuo tu, meitiņ, raudi?"

"Kai man narauduot? Pamuote pīdevja trk daudz dorba, un lyka vēļ šūdiņ vysu padarīt," atbildēja meitiņa.

"Naraudi, meitin!" runoj gūtiņa. "Vyss byus lobi, jem un buoz lynus munā lobajā austiņā!"

Buorenīte suoka buozt lynus gūtiņas lobajā austiņā un pa kreisū austiņu jau šketerējās dīdziņi un tik smolki saspŗāsti un skaisti! Buorinīte palyka prīcīga un vokorā sadzyna lūpus sātā. Pamuote izskrēja buorinītei prīškā un prosa: "Vai saspŗēdi lynus?"

"Jā, saspŗēžu," un padevja pamuotei. Pamuote pasavēŗa uz dīdziņim un prosa: "Kas tev paleidzēja sprēst?"

Buorinīte atbildēja: "Nikas napaleidzēja, es paša saaprēžu!" Ūtrā reitā rogona pīdevja buorinītei vēļ vairuok lynu un nū syutīja uz gonim sovu meitu vīnaci nūsavērt, kiai buorinīte sprēž. Buorinīte izdzyna lūpus gonūs, gona un raud. Tad buorinīte soka vīnacei: "Ej šur, muosiņ, es tev paīskuošu golvu!"

Vīnace atsasāda pi buorinītes un buorinīte suoka īskuot jai golvu. Buorinīte īskuodama soka: "Mīgū, mīgū, vīna actiņa!" Vīnacīte tyuleņ aizmyga. Gūtiņa atguoja un otkon saspŗēdja buorinītei lynus. Jau atguoja vokors un sadzyna lūpus sātā. Rogona izskrēja prīškā un prosa buorinītei: "Vai saspŗēdi iynus?"

"Jā, saspŗēžu!" atbildēja buorinīte un padevja pamuotei dīdziņus.

Pamuote īsaucja vīnaci ustobā un soka : "Pastuosti, meitiņ, kai uorinīte spŗēdja!" '

"Es naredzēju," atbildēja vīnace, "man gribējās cīši gulēt un es aizmvgu; kad pasamūdu, jau buorinīte beja saspŗāduse!"

Rogona pabuora, pabuora vīnaci un lyka mīru. Ūtrā reitī pamuote buorinītei vēl vairuok dorba pīdevja um nūsyutīja uz gonim sovu meitu divaci. Buorinīte izdzyna lūpus gonūs un raud. Tad buorinīte soka divacei: "Ej šur, muosiņ, es tev paīskuošu golvu!"

Divace atsasāda pi buoninītes un buorinite suoka īskuot jai golvu, saceidama: "Mīgū, mīgū, vīna actiņa, mīgū, mīgū, ītra actiņa!"

Divacīte ari aizmyga. Gūtiņa atguoja un otkon saspŗēdja buorinītei lynus. Jau atguoja vokors un sadzyna lūpus sātā. Rogona izskrēja prīškā un prosa buorinītei: "Vai saspŗēdi lynus?"

"Jā, sasprēžu!" atbildēja buorinīte un padevja pamuotei dīdziņus.

Pamuote īsaucja divacīti ustobā un soka: "Pastuosti, meitiņ, kai buorinīte sprēdja!"

"Es naredzēju," atbildēja divace, "man gribējās cīši gulēt un es aizmygu, kad pasamūdu, jau buorinīte beja sasprāduse!" Rogona pabuoŗa, pabuora divaci un lyka mīru. Trešā reitā

pamuote buorinītei vēj valruok dorba pīdevja un nūsyutīja uz gonim sovu meitu trejaci, styngri pīrunuodama jai, ka jei nūsavārtu, kai buorinīte sprēž. Buorinīte izdzyna iūpus gonūs un raud. Tad buorinīte soka trejacei: "Ej šur, muosiņ! Es tev paīskuošu golvu!"

Trejace atsasāda pi buorinītes un buorinīte suoka jai īskuot golvu. Buorinīte īskuodama soka: "Mīgū, mīgū, vīna actiņa, mīgū, mīgū, ūtra actiņa!"

Trejaces divi acis aizmyga, bet trešuo palyka vaļā. Gūtiņa atguoja un otkon sasprēdja. Trejace ar trešū aci vysu redzēja. Jau atguoja vokors. Barorinīte sadzyna lūpus sātā. Rogona izskrēja prīškā un vaicoj: "Vai sasprēdi lynus?"

"Jā, saspŗēžu," atbildēja buorinīte un padevja pamuotci dīdziņus. Rogona īsaucja trejaci ustobā un soka: "Pastuosti, meitiņ, kai buorinīte sprēdja!"

Trejace vysu izstuostīja, kai beja. Tad rogona soka: "Reitā kausim gūtiņu zemē!"

Buorinīte, īīdama ustabā, dzierdēja, kū pamuote sacīja, un pēc nagara laiciņa aizskrēja uz dīnduorzi un rauduodama soka gūtiņāi: "Pamuote sacīja, ka reit tevi kaus zemē!"

"Nikas, naraudi, meitiņ. Mani nūkaus, un, kad ciers, tad atdēks vīna kaula skomba. Tu tū skombu pajem un paprosi pamuotei, lai jei dūd tev zornas teirīt. Zornas teirīdama, tu atrassi zalta gradzynu. Tad tū kaula skombu un gradzynu aprūc zemē, ceļa molā," pamuocīja gūtiņa.

Buoninīte aizguoja uz ustabu un atsagula. Reitā pamuote nūkova gūtiņu un, kad cierta, pyrmū reizi ar ciervi, atlēcja kaula skomba. Buorinīte pajēmja tū skombu, ībuozja kārmanā un prosa pamuotei, lai dūd jai zornas izteirēt. Pamuote atdevja buorinītei teirēt zornas. Buorinīte, zornas teirēdama, atroda tū zalta gradzynu un kūpā ar skombu aproka zemē, ceļa molā. Tys beja jau vokorā. Reitā buorinīte agri cēļās un mūskrēja uz tū vītu, kur aproka kaula skombu un zalta gradzynu un redz, ka tymā vītā izauguse sudobra uobeļnīca ar zalta uobulim, un oka pylna ar vyssoldonuokū veinu. Ceļa guojēji un braucēji redzēj;a šū skaistū uobeļnīcu, bet kad raudzēja uobuli nūraut, uobeļnīcas zori pasacēļa tik augši, ka nivīns navarēja dabuot. Runas par skaistū uobeļnīcu izguoja pa vysu pasauli un aizguoja leidz kēniņa ausim. Kēniņš sadūmuoja braukt pasavērt skaistuos uobeļnīcas un okas ar vyssoldonuokū veinu. Pībraucja kēniņš pi uobeļnīcas un gribēja nūraut uobuli, bet zori pasacēļa tik augši, ka jis dabuot navarēja. Sadūmuoja kēninš atrast uobeļnīcas audzētuoju un pajemt jū sev par sīvu. Ībrauc kēniņš pi rogonas. Rogonas meitas īsarūšušas izskrēja kēniņamz prīškā. Kēniņš soka: "Kas audzēja ītū skaistū uobeļnīcu?"

Munas, munas meitas!" prīcīga atbildēja rogona. "

Tad kēniņš soka: "Kura nūraus nu uobe]nīcas vīnu uobuli tū es pajemšu sev par sīvu."

Pyrmuok rogona syutija vīnaci. Vīnace pīguoja pi uobeļnīcas un gribēja nūraut uobuli, bet te zori pasacēļa tik augši, ka jei navarēja dabuot. Vīnace gribēja īsmeļt vyssoldanuokuo veina, bet veins īkrita okā tik dziļi, ka nabeja pavysam saradzams. Tai vīnace, nadabuojuse ni uobuļu, ni veina atguoja uz ustobu.

Tad rogona syutīja divaci. Taipat uobeļnīcas zori pasacēļa, veins īkrita un divace nikuo nadabuoja.

Tad rogona syuta trejaci, dūmuodama : "Jo jau jei nūsorguoja buorinīti lynus sprēža un, tad dabuos ari uobuļu un veina!" Aizguoja trejace pi uobeļnīcas un gribēja raut uobuli. Te uobeļnīcas plyki zori nūsalaidja un suoka sist trejacei par acim. Syta, syta un trejace palyka pavysam okla. Tad kēniņš prosa rogonai: "Vai nav tev vēļ vīnas meitas?"

Rogona smīdamuos soka: "Ir taida ganīte, bet jo jau munas meitas nadabuoja, tad jei ari nadabuos!"

"Lai aizīt, varbyut dabuos," soka kēniņš.

Buorinīte aizguoja uz uobeļnīcu, bet pēc juos pakaļ kēniņš un rogona ar sovom meitom. Vēļ napaspēda buorinīte izstīpt rūku, kai jau vysi zori ar uobulim leida jai rūkuos. Buorinīte nūruovja vīnu uobuli un padevja kēniņam. Tad buorinīte pīguoja pi okas ar, grilbēja īsmeļt vyssoldonuokuo veina. Veins okā pasacēļa tik augši, ka pat lējās puori. Buorinīte pīsmēļa vīnu gluozi veina un padevja kēniņam. Tagad kēniņš redzēja, ka buorinīte ir uobeļnīcas audzētuoja, pajēmja jū, īsādynuoja sovā karetā un nūbraucja. Pakaļ jīm pasacēļa gaisā uobeļnīca un oka un aizguoja pa gaisu. Kēniņš apsaprecēja ar buorinīti un šūboltdīn dzeivoj laimīgi, āzdami zalta uobuļus un dzerdami vyssoldonuokū veinu.