19. A. 511. A. Gari-Juone no S. Keibinīka Domopolē.

Seņuok dzeivuoja vīna vecenīte, jai beja meitine un gūtiņa raibalīte. Vecinīte nūmyra un atstuoja sovai meitinei tikai raibailīti. Buorenīti pajēmja rogana, kurai beja treis meitas: vīnace, divace un trejace. Rogona sovas meitas žāluoja, bet buorenīti lyka struoduot vysaidus gryutus dorbus un ganīt gūvis. Uz gonim devja sasprēst un nūaust ļūti daudz lynu. Kur tad buorenītei tū izdarīt? Jei daīt pi sovas raibalītes un raud. Raibalīte soka: "Naraudi, meitiņ, es tev vysu paleidzēšu padarīt. Īpyut tikai man ausī un vyss byus gotovs."

Buorenīte īpyutja raibalītei ausī un lyni palyka par audaklu. Atdzan buorenīte gūvis uz sātu, atnas audaklu un atdūd rogonai. Rogona nūsabreinoj, ka jei varēja tik dreiži nūaust audaklu.

Ūtrā dūnā jei syuta gonūs sovu vīnaci, lai tei nūsaver, kas buorenītei paleidz struoduot. Aizīt vīnace uz gonim atsasāst uz kryuts, buorenīte paīskoj jai golvu un vīnace aizmīg. Buorenīte īpyuš raibalītei ausī un audakls otkon gotovs.

Ūtrā dīnā syuta rogona divaci uz gonim. Tei atīt, buorenīie jai patskoj golvu un divace aizmīg. Jei īpyuš raibalītei ausī un audakls gotovs. Rogona pavaicoj nu divaces voi naredzēja, kas padeidz buorenītei struoduot, bet kū tad redzēs, ka beja aizmyguse.

Trešā dīnā syuta trejaci. Trejace aizīt uz gonim, sēd uz kryuts un verās, kū buorenīte darēs. Jei paīskoj golvu un trejacei aizmīg divi ac's, bet trešuo palīk vaļā. Buorenīte īpyuš raibalītei ausī un audakls gotovs. Trejace nūsaver, ka buorenītei paleidz raibalīte un pastuosta vysu rogonai. Rogona pasoka: "Raibalīti tyuliņ vajag nūkaut."

Nyu buorenītei lela bāda, kas jei paleidzjās struoduot gryu tūs dorbus, kaidus rogona jai alzlīk. Jei aizīt pi raibalītes un raud. "Naraudi, buorenīti, ka mani nūkaus. Gaļu apēss tu salosi kauliņus, nūgloboj cytus mežā zam apss, a cytus īstoti. Pyrmuok tev izaugs uobeļnīciņa, kura paleidzēs struoduot, un pēčuok zelta ziern's," runoj raibalīte, buorenīti mīrinuodama.

Rogona nūkaun raibalīti, apād gaļu, kaulus sasvīž zam golda; bet buorenīte rauduodama salosa vysus kauliņus, pusi kaulu īstota zemē un jai izaug par nakti skaista uabeļnīciņa, a cytus pagloboj mežā zam apses. Kaidu tikai dorbu aizlīk rogona, jei aizīt pi sovas uobeļnīciņas un dorbs ir padarīts. Rogona ar meitom breinuojas, kas buorenītei otkon paleidz struoduot, un nūtēmēj, ka uobeļnīciņa paleidz. Rogona nūcierš uobeļnīciņu, sadadzysnoj un palnus palaiž pa vēju.

Raud otkon buorenīte, jei aizīt uz mežu, pajem palīku raibalītes kaulu un aprūk kaņepēs. Nu tīm kaulim par nakti izaug skaists zalta ziern's, nyu tys ziern's paleidz buorenītei vysu struoduot. Pušdīna laikā rogona syutīja buorenīti kaņepes revēt. Tei vysod apsavēra zalta zierni un ar jīr sasarunuoja. Zalta zierņam beja daudzi lopu, bet tikai vīns zīds. Tys zīds palyka par putniņu un dzīduoja, buorenīti prīcynuodoms. Ar jū varēja sasarunuot, kal ar cylvāku, un jis nesja buorenīti, kur tikai jei gribēja. Nu zierņu puokstim buorenīte sataisīja sev skaistu zalta kleitu; tei kleita beja tik skaista, ka leidzīgas nabeja vysā apkuortnē.

Buorenīte prosa rogonai, lai jū palaiž uz baznīcu, rogona i palaiž, jei apsavalk zalta drēbes, sāstas uz putniņa un aizbrauc uz baznīcu. Baznīcā putniņš nūsamat, jei tū ībuož kešā un lyudzās. Kai tikai baznīcā beidzas lyugšonas, jei otkon sāstas uz sova putniņa, aizbrauc uz sātu, nūvalk zalta drēbes, nūgloboj un otkon ragona redz jū vacajuos drēbēs.

Ūtrā un trešā svādīņē jei taipat pasaprosa, rogona jū palaiž, buorenīte sāstas uz putniņa, aizbrauc uz baznīcu. Putniņš nūsamat baznīcā, jei tū ībuož kešā un pēc lyugšonom atbrauc uz sātu.

Vīna kēneņa dāls ari staiguoj's uz tū baznīcu un pamanējis jaunkundzi skaistajūs svuorkūs. Reizi kēneņa dāls izdūd pavēli lai izmeklej meitu ar taidim skaistim zalta svuorkim, kaidus jis redzēja baznīcā. Kurai tī svuorki byus, tū jis pajems par sīvu. Brauc kēneņa dāls ar savim sulaiņim un verās: vysas meitas, ruodās sovuos vysskaistuokuos kleituos. Rogonas meitas tai pat vysu paruodīja, bet taišņi taidu kēneņa dāls tūmār naatroda. Tod rogona soka : "Nes, buorenīte, i tu sovas lupotas, paruodi kēneņa dālam!"

Buorenīte pyrmuok paruoda slyktuokuos drēbes, pēc tam atnas sovus zalta svuorkus, kuri beja breinīgi skalsti. Kēneņa dāls īraudzējis soka: "Tī ir, kurus es redzēju baznīcā, tu byusi man par sīvu."

Rogonas meitas brīsmīgi sasadusmoj un grib buonemīti nūsist. Jei sāstas uz putniņa un izsaceļ gaisā, nūsaprīcoj rogonas meitas, ka buorenīte pazuda. Jaunuokuo rogonas meita jau soka, ka zalta svuorki pīdar jai. Kēneņa dēls sādyna jū karītē un vad uz pili, tod putniņš nūsalaiž un buorenīte soka: "Vedīt, kū vedīt, munus zalta svuorkus navedīt. Vedīt, kū vedīt, munus zalta svuorkus navedīt!"

Kēneņa dāls pasaver un pazeist, ka buorenītei pīdar zalta svuorki. Tod rogonas meitu pīsīn zyrgam pi astes un sarausta gobol-gobolim. Buorenīte ar kēneņa dālu aizbraucja uz kēneņa pili, sataisīja baguotas kuozas. Putniņš dzīduoja, muzykanti spēlēja un vysi dancuoja.