20. A. 511. A. Gari-Juone Domopolē.

Senuok dzeivuoja vīns veirs ar sīvu, nūmyra sīva un palyka vīna meiteņa. Pēc sīvas nuoves meitiņas tāvs apsaprecēja, pajēmja pamuoti ar trejom meitom: vīnai meitai beja vīna acs, ūtrai divi un trešai treis. Pamuote sowas meitas žāluoja, nalyka iūs ni pi kaida dorba, bet pameitu dzyna vysūs dorbūs un nycynuoja, kai prozdama. Buorenītei beji tikai gūtiņa Raibalīte, ar kuru jei vysu puorrunuoja, rauduoja pi tuos un izstuostīja vysas bādas.

Vīnu reizi pamuote syutīja buoremīti gonūs, īdevja leidza daudz lynu un pīsacīja, lai jei tūs lynus izsukoj, sasprēž, nūauž un sašyun kraklus. Nūdzynuse gūvis gonūs, jei atsasāda uz kryuts un raud. Jei nazynuoja, kai padarīt pamuotes pīsacītu dorbu. Tūreiz Raibalīte soka: "Naraudi, īpyut man kreisajā ausī, pa lobū izskrīs vysaidi kustūnīši un padarīs vysu."

Buorenīte tai i padarīja, īpyutja vīnā ausī, pa ūtru izskrēja vysaidi kustūnīši um stuojās pi dorba: cyts sukuoja lynus, cyts sprēdja, cyts metja audaklu, cyts audja, cyts šiva kraklus - tai vīns un divi! - krakli beja gotovi. Buorenīte atdzan nu gonim gūvis un atnas sašyutus kraklus. Pamuote nūsabreinuoja, kai pameita varēja cik [tik] dreiži vysu padarīt.

Ūtrā dīnā pamuote syutīja sovu meitu divaci, lai nūsaver, kai buorenīte vysu pastruodoj. Tagad pamuote īdevja buorenītei daudz vairuok lynu izsukuot, sasprēst, nūaust un sašyut. Divace atsasāda ar buorenīti uz kryuts, buorenīti izsukoj muotes meitai golvu un soka: "Mīdzi, vīnactiņa, mīdzi ūtra actiņa!"

Muotes meita ari aizmyga. Buorenīte tagad sēd uz kryuts un raud. Raibalīte soka: "Naraudi, īpyut man kreisajā ausī, pa lobū izskrīs vysaidi kustūnīši un padarīs vysu."

Buorenīte tai i padarīja, īpyutja vīnā ausī, pa ūtru izskrēja vysaidi kukainīši un stuojās pi dorba: cyti sukuoja lynus, cyti sprēdja, cyts metja audaklu, cyts audja, cyts šiva kraklus - tai vīns un divi! - krakli beja gotovi. Buorenīte atdzan nu gonim gūvis un atnas kraklus. Pamuote prosa sovai meitai: "Nu, kū tu redzēji?"

"Nikuo es naredzēju," atsoka meita.

Muote sasadusmuo:ja un atgrīzja divacei kreisū rūku. Trešā dīnā pamuote īdūd vēļ daudz vairuok lynu un taipat pasoka, lai sasprēž, nūauž, sašyun kraklus un syuta sovu meitu trejaci, lai nūsaver, kai buorenīte spēj vysu padarēt. Gonūs buorenīte un trejace atsasāda uz kryuts un sildējās saulītē. Buorenīte īskuoja golvu trejacei un soka: "Mīdzi, vīna actiņa, mīdzi ūtra actiņa, mīdzi treša actiņa!"

Trejace aizmyga. Buorenīte nyu sēd un raud, a Raibalīte soka: "Naraudi, īpyut man kreisaiā ausī, pa lobu īskrīs vysaidi kustūnīši un padarīs vysu."

Buorenīte īpyutja vīnā ausī, pa ūtru izskrēja vysaidi kukainīši un stuojās pi dorba: cyts sukuoja lynus, cyts sprēdja, cyts metja audaklu, cyts audja, cyts šiva kraklus - tai vīns un divi! krakli beja gotovi. Buorenīte atdzan nu gonim gūvis un atnas sašyutus kraklus. Pamuote vaicoj sovai meitai : "Nu, kū tu redzēji ?"

"Nikuo es naredzēju," atsoka meita.

Muote sasadusrnuoja un atgrīzja meitai vīnu kryuti. Vēļ reizi syuta pamuote buorenīti gonūs un īdūd leidza jūti daudz lynu, pasoka, lai sasprēž, nūauž un sašyun kraklus. Nyu syuta pamuote sovu trešū meitu, vīnaci, lai nūsaver, kai pameita īspēj vysu padarīt. Vīnace aizguoja uz gonim, atsasāda uz kryuts pi buorenītis un sildējās saulītē. Buorenīte īskuoja jai golvu un soka:

"Mīdzi, vīna actiņa, mīdzi, ūtra actiņa!"

Bet tai beja tikai vīna acs un jei naaizmvga. Pādējuo meita vysu nūsavēŗa, ka buorenīte īpyutja Raibalītei vīnā ausī un pa ūtru izskrēja vysaidi kukainīši, kas tū dorbu padarīja. Buorenīte atdzan gūvis uz sātu un atnas sašyutus kraklus. Pamuote vaicoj sovai meitai: "Nu, kū redzēji?"

"Redzēju, ka buorenīte īpyutja Raibalītei vīnā ausī, pa ūtru izskrēja vysaidi kukainīši un vysu pastruoduoja," atsacīja vīnace.

Pamuote beja špetna kai rogona un nyu jei nūsprīdja Raibalīti nūkaut, lai nabyutu, kas buorenītei paleidz. Ūtrā dīnā rogona pasacīja, lai juos veirs nūkaun Raibalīti. Buorenīte vysu dzierdēja un palyka cīši nūskumeiga, aizguoja pi Raibalītes, apsaskova jai ap koklu un sacīja mīļū, Raibalīt, kū es darīšu, vīna palykuse?"

Raibalīte, jū mīrinuoja un atsacīja: "Naraudi! Ka mani nūkaus, izvuorēs, gaļi un kaulus svīss zemē. Tu salosi vysus kaulus un aprūc pi sovas gultas gaugaļa, par nakti izaugs tamā vītā zalta uobelnīca."

Buorenītei cīši žāl beja Raibalītes, bet nikuo navarēja padarīt. Dreiži vīn gūtiņu nūkuova, gaļu izvuorēja, ēdja, buorenīte sēdēja zam golda, pamuote svīdja jai kaulus acīs un sacīja: "Rej, rej, ka tu aizzareitu!"

Buorenīte salasīja vysus kauliņus, aproka pi sovas gultas, pīsacēle reitā un pi gultas auga zalta uobelnīca. Pamuote, īraudzējuse zalta uobelnīcu ar zalta uobeļim, nūsaprīcuoja un skrēja raut uobeļus. Uobelnīca jai druozjās ar zorim acīs un rogona navarēja nivīna uobelīša nūraut.

Ūtrā reizē rogonai atbrauc meitom svuoti.

"Pamīluošu precinīku ar zalta uobeli," pajem škeivi un īt uobeļu rautu, bet uobelnīca dūd vīn ar zorim rogonai acīs, un jei navar nūraut nivīna uobelīša. Buorenīte: soka: "Es gon sovu precinīku pamīluotu ar zalta uobeli."

Dreiži vīn buorenītei atbraucja precinīki, jei pajēmja škeivi, daguoja pi uobelnīcas, zalta uobels īkrita pats škeivī un buorenīte pamīluoja precinīkus. Rogona beja cīši laimīga, ka buorenīte izīs pi veira un jai palyks zalta uobelnīca. Rogona sataisīja boguotas kuozas, dzīduoja un doncuoja, prīcuodomuos, ka jai paliks zalta uabelnīca. Bet kai tikai bourenīte izguoja pa durovom braukt uz veira sātu, zalta uobelnīca aizguoja jai leidza. Rogona gan kēŗās uobelnīcas zorūs, bet navarēja nūturēt: uobelnīcas zori jai sadevja par acim. Dusmuodamuos rogona palyka bez buorenītes un zalta uobelnīcas, bet bourenīte i šūdīn dzeivoj boguota un laimīga.