21. A. 511. A. Gari-Juone no 65 g. vecas S. Zaščerinskas, Domopolē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja reizi vīna vecīte, jai beja meita. "Ka es nūmieršu," soka vecīte, "tu myusu raibalītes zornu nadūd cytim teirēt, bet pate izteirēj, zornuos ir īškā taids zierns, kuru ka īstateisi zemē, tad izaugs zalta uobelnīca."

Vecīte nūmyra, rogona pajēmja buorenīti ar vysu raibalīti. Jai beja vēļ treis meitas: vīna ar vīnu aci, ūtra ar divējorn un trešā ar trejom acim. Rogona syuta buorenīti uz gonim, īdūd vylnu leidza un pasoka, lai sasprēž treis komūli dzejs. Jei aizsyuta reizē ari sovu vīnaci, lai nūzaver, kai buorenīte sprēss. Kū ta buorenīte var sprēst bez ratiņa? Jei daīt pi raibalītes un raud.

"Naraudi, buorenīt." soka raibalīte. "Laid man vylnu mutē īškā, es sagramuošu, pa rogim teisīs dzeis un sazasprēss." Buorenīte laidja vylnu raibalītei mutē, pa rogim tynās un dzejs sazasprēdja. Vīnace cykam veŗas: aizmyga.

"Voi redzēji, kai jei sasprēdia?" vaicoj rogona vīnacei. "Naradzēju," atsoka vīnace.

Ūtrā dīnā syuta divaci. tei tai pat, aizmīg. Buorenīte laiž raibalītei vylnu pa muti īškā, jei tynas pa rogim un sazasprēž.

"Voi redzēji, kai jei sasprēdja?" vaicuoja muote divacei. "Naredzēju," atsoka divace.

Trešā dīnā syuta trejaci, lai nūsaver, kai buorenīte sasprēss dzeji. Trejace verās, divi acs aizmīg, a trešuo, kura beja pakausī. palīk vaļā. Trejace nūsaver, ka buorenīte laiž vylnu raibalītei pa muti īškā, tynās pa rogim un sazasprēž.

"Voi redzēji, kai jei sasprēž?" vaicoj rogona trejacei. "Redzēju," atsoka trejace, "raibalītei pa muti laiž vylnu īškā, jei tynās ap rogim un sasprēž."

Rogona tyuliņ nūkaun raibalīti un zornas pasoka izteirēt buorenītei. Buorenīte teirej rauduodama sovas raibalītes zornas un atrūn īškā zierni. Tū zierni īstota klēts golā zemē, tur par nakti izaug zalta uobeļnīca. Ūtrā dīnā brauc garum kēneņa dāls un prosa, lai nūraun jam vīnu zalta uobeli. Īt rogona, navar nūraut: kai tik rogona īt kluotu, tyuliņ uobeļnīca ceļās gaisā. Rogona syuta sovas meitas, lai nūraun zalta uobeli kēneņa dālam, bet nikuo: kai tikai juos īt pi uobeļnīcas raut zalta uobeli, tal uobeļnīca ceļās gaisā. Izīt buorenīte, daīt pi uobeļnīcas, nūraun zalta uobeli un padūd kēneņa dālam. Kēneņa dāls pajem buorenīti sev par sīvu un aizvad, ari zalta uobeļnīca aizleiguoja pēc buorenītes uz kēneņa pili. I šūdiņ buorenīte dzeivoj par ķēneņini.