Vienacīte, Divacīte, Trijacīte.

 

22. A. 325. 511 Skolnieks V. Barkovskis Latgalē.

Reiz dīnēja vacs saldots. Kod jau juo āodi beja daguojuši, jis īt uz muojam. Taii jis īt, īt - īdams redz, ka natuoļi muoja. Tai jis guojis, guojis vēl tuoļuok, koleidz pīguoja jam nakts. Nu tik jis īraudzēja, ka vēl tuoļi speid guns, un tur beja moza muojiņa. Viņš īguoja īškā, un palyudza saimneicai, lai īdūd jam ēst.

Saimineica, tierguotuoja sīva, īdeva jam ēst gaļi, maizi un vēl kluot svīsta. Nu soldots paāda un padzāra un prosuos, lai īlaiž ari gulēt. Saimineica lobpruot īlaiž un sataisa jam meikstu vītu.

Reitā, kod soldots guoja pa ceļu, saiminīks īdevja jam baranku vārtini. Nu soldots lika barankus uz placim un guoja, bet jūt otkyn jam palīk timss. Jis tit pi ūtra saiminīka, puorguļ un tyspats jam nūteik ari pi treša saiminīka. Pi catūrtuo saiminīka jau jam guoja sovaiži. Tam saiminīkam beja nalela muojiņa. Pījemt jū pījēma kai pirmū vīsu, bet vokorā saiminīka meita īdeva soldotam vīnu kristeņu, sacīdama, ka tys jū visur gluobs. Soldots, apmauc's kristeņu, mīrīgi guļ. Saiminīki, reitā cēlušīs, aizbrauca uz tiergu. Braucūt īguoduoja, ka aizmiersa soldotu pīcelt.

Nu saimineica grīžas atpakaļ. Atguojuse radz, ka soldots vēl guļ, nu jei grib jū celt. Ceļ, ceļ - navar pīcēlt, suoc rausteit pa greidu un beņkim. Raudama pamona, ka jam ir zalta kristeņš. Tū nūmauc jei zemē. Kai tik nūmauc kristeņu, uzreiz soldots pīzaceļas un vaicoj: "Par kū jyus manis napīcēlēt?"

Soldots vēļ likuos guļēt un guļ. Vokorā, kod atbrauca saiminīks nu tierga, soldots soka: "Nu, ka tu tik lobs esi, es tevi varu padareit boguotu. Es pazataisēšu par smuku zyrgu, a tu ved uz tiergu un puordūd tū zyrgu. Tikai napuordūd īmovu, lai dūd kaut cik naudas."

Nu atīt tierga dīna un saiminīks vad zyrgu uz tiergu. Te pīīt vīns boguots kungs un prosa, lai puordūd zyrgu ar visim īmovim! Bet saiminīks soka: "Ni par kū, ni par kaidu naudu napuordūšu īmovu."

Tai kungs nūpierka tū zvrgu, samoksuoja zemnīkam labu naudu un aizbrauca prūjom.

Par nagaru laiku tys smukais zyrgs atskrīn atpakaļ pi sova saiminīka. Tai saiminīks otkon vad zyrgu uz tiergu. Tai pat atsaroda vīns boguotuoks cylvāks un nūpierka zyrgu bez īmovu.

Nu par nacik garu laiku zyrgs otkon atskrīn uz sovu vacū saiminīku. Saiminīks, naudas gribādams, nūvad jū vēļ uz tiergu un puordūd ar visim īmovim. Kai tik suoka runuot, ka puordūd ar visim īmovim, uz reizes atskrīn daudzi kupči. Puordevis zyrgu, dūmoj : "Tagad gon vairs naatskrīs."

Par ilguoku laiku klausuos, ka zyrgs atskrīn zvīgdams, rākdams. Saiminīkam tikai baile, ka var atrast piercēju. Jis dūmoj: "Jau vairuokas reuzes ir skrējis, tagad jū var kert uotri."

Vīnā vokorā saiminīks soka: "Zyrgu vajadzēs kaut, citaiž nabyus iobi, var atīt vysi kupči un praseit naudas. Un cylvāks, kur tu tūlaik jemsi?"

Nu meitinei beja ļūti žāl kumeļa. Reitā, tikuo cēlēs, aizīt uz sovu zyrgu un stuosta: "Tevi kaus."

Zyrgs soka: "Nu nikas, tu nabādoj. Ka mani kaus, tad tu munu asni īlej sovā pierduknē. Un tū asni īsvīd puču duorzā, tī tev izaugs lela uobelneica ar skaistim zorim."

Tai jei padora. Kai tāvs nūīt kautu, meita pakaļ. Tāvs soka: "Nu, meit, kū tu tī dareisi?"

Meita atbild: "Gribu aizīt apsavārtu."

Tāvs zyrgam kai dyura ar nazi, suoka skrīt asnis. Meita pierdukni kluot, lai ītak. Tāvs soka: "Kū tu te drēbu zīd ar asni?"

Jis atruove meitu nu zyrga, a meitina tū asni īlēja puču duorzā.

Reitā ceļas meitine un veras: tik skaista kupla uobelneica. Bet jai muote nabeja eistuo, jei beja palikuse buorinīte. Tai tei buorinīte izīt uorā un nūplēš skaistū uobelīti. Taipat cēlēs pamuote un pamona skaistū uobelnīcu, plika izskrīn uorā nu prīkim un ruovusa uobeli, bet uobelneica uz reizes paceļas gaisā un skrīn. Pamuotei par tū tika lelas dusmes, jei ar sovu veci dūmoj nūcierst uobelneicu. Buorenīte dūmuoja tagad, kū te byus darīt, jai brīsmeigi žāl uobelneicas.

Vokorā jei nūīt uz uolbelneicu un raud. Uobelneica soka: "Naraudi, ka ciers mani, tad tu pirmū skaidu pajam un otkom īsvīd duorzā. Nu tuos skaidas izaugs zalta peile. Un tu tū peili īlald prudā, lai mauduojas."

Tai meitine padarēja. Nūsvīda pirmū skaidu un par tū nu tuos skaidas izzataisēja zalta peile. Buorinīte peili īmat prlldā. Tāvs, maneidams zalta peili, grib tu nūšaut. Buorenīte jāīt un pastuosta peilei, ka jū šaus zemē.

Kai tikai juos tāvs īt šaut, peile īgrimst prudā dibinā. Nu peile meitinai daudzi kuo pastuosta par juos dzeivi. Tai peile meitinei iztaisa zalta pili un jei tymā dzeivoj. Izzinuojis kēneņš, ka ir taida skaista pils un tī dzeivoj ļūti skaista metiņa.

Kēniņš nūbrauc, īīt pilī, atrūn skaistū meitini. Tai jam meitina pateik, ka jis tyuleņ apsaprecej.