23. A. 511.510. J. Lautenbachs no K. Lautenbachas.

Vienreiz bijusi sērdienīte, kuŗai saimniece devusi ganos jo daudz vērpjamā līdz, tā ka nevarējusi savērpt, un bīdamās no saimnieces niknas rāšanas, tā gauži raudājusi. Te pienācis pie viņas vecs vīriņš un prasījis, ko viņa raud. Kad tā viņam izteikusi savu likteni, tad vecais vīriņš sacījis, lai viņa tās vērpjamās pakulas dod sarkanai govsniņai ēst, tad pa ausim nāks smalkas dzijas ārā un tīsies uz govsniņas ragiem.

Sērdienīte tā darīja un tapa ar darbu drīz galā. Saimniece sūtīja otrā dienā sērdienītei savu meitu ganos līdz, lai tā noskatās, kā viņa var tik daudz darba padarīt. Mātes meita, bez darba būdama, lika, lai sērdienīte viņai paieskā galvu. Sērdienīte, tai galvu ieskādama, dziedāja: "Migu, migu, vien' actiņa, līdz aizmiga otr' actiņ'!" Kad mātei meita bija aizmigusi, tad sērdienei līdzēja atkal sarkanā govsniņa to darbu padarīt.

Otrā dienā sūtīja saimniece savu otru meitu, kurai bija maza trešā actiņa pakausī, ko neviens nevarēja redzēt. Arī tā lika sērdienītei galvu ieskāt. Sērdiene, tai galvu ieskādama, atkal dziedāja: "Migu, migu, vien' actiņa, līdz aizmiga otr' actiņa!" atkal līdzēja sarķīte sērdienītei tās darbu padarīt.

Bet mātes meita, kas ar savu trešo aci bija redzējusi, ka sarķe sērdienei līdz vērpt, to pateica savai mātei. Tā lika tūliņ govsniņu sarķīti nokaut. Nu raudāja sērdienīte gauži, gauži. Atkal pienāca tai klāt vecais vīriņš un mācīja tai, lai aprok tā savas mīļās sarķītes kaulus apakš tā istabas loga, kur viņa pati guļ. Kad sērdiene tā bija darījusi, tad no tiem kauliem izauga ābele ar zelta āboliem. Kad saimniece ar savām meitām pie ābeles gāja raut kādu ābolu, tad ābele pacēlās uz augšu, ka nevarēja ābolus sasniegt; bet kad tai sērdienīte piegāja, tad tā zemu zemu noliecās.

Pēc tam gāja mātes meitas baznīcā un nejēma sērdienīti līdz, bet piebēra sieku ar linsēklām un pelniem un lika tās sērdienītei izlasīt. Sērdiene raudāja gauži.

Te atnāca vecais vīriņš un iedeva viņai baltu nūjiņu. Kad ar to piesita pie sieka, tad tūliņ nošķīrās savrūp linsēklas, savrūp pelni. Kad piesita ar to pašu balto nūjiņu pie tā akmeņa, kas bija pie tās zelta ābeles, tad iznāca sudraba zirgi ar sudraba ratiem un vēl pašai sērdienei sudraba drēbes. Sērdiene tanīs apģērbās, iesēdās tos sudraba ratos un brauca arī uz baznīcu. Saule tai gāja priekšā, mēnesis pakaļā un sudraba ābele tecēja līdz. Pēc baznīcas sērdienīte pārbrauca ātri mājās, piesita ar nūjiņu pie akmeņa un viss tūliņ nozuda.

Mātes meitas pārnākušas, stāstīja sērdienītei: "Ak, pelnrušķīti, ka tu zinātu, ko mēs redzējām? Mēs redzējām sudraba zirgus, ratus un sudraba princesi."

Sērdienīte atteica: "Es ar' redzēju." Mātes meitas prasīja: "Kur tu redzēji?"

Tā sacīja: "Es uzkāpu uz mēslu čupu un tur redzēju."

Mātes meitas tūliņ to mēslu čupu izārdīja. Atkal mātes meitas sajauca sieku linsēklu ar pelniem un lika tās sērdienītei lasīt, kamēr pašas gāja baznīcā. Bet sērdienīte piesita atkal ar balto nūjiņu pie sieka: un tūliņ izšķīrās savrūp linsēklas, savrūp pelni. Tad viņa vēl reiz piesita pie akmeņa. Šoreiz gadījās zelta zirgi, zelta rati un zelta drēbes. Sērdiene, jauki apģērbusies, brauca uz baznīcu; tai gāja saule papriekšu, mēnesis no pakaļas un zelta ābele tecēja līdz.

Kad sērdiene bija atkal pie savām linsēklām atgriezusies atpakaļ, tad arī pārnāca mātes meitas un sacīja: "Ak, pelnrušķīti, ka tu zinātu, ko mēs šoreiz redzējām? Mēs redzējām zelta zirgus un ratus un zeltā ģērbušos daiļu meitu."

Sērdiene atteica: "Es uzkāpu uz cūkkūts un ar' redzēju." Mātes meitas lika cūkkūti noārdīt. Atkal tās brauca baznīcā un atstāja atkal sērdieni linsēklas lasīt. Bet tā darīja atkal tāpat, kā citām reizām, un šoreiz tā brauca ar dimanta zirgiem, dimanta ratos, pati dimantā vien ģērbusies. Saule tai gāja papriekšu, mēnesis no pakaļas un dimanta ābele tecēja līdz.

Visi ļaudis bija izbrīnījušies par skaisto braucēju. Ķēniņa dēls, kas gribēja dabūt .skaisto braucēju, arvienu līdz šim bija par velti tai pakaļ dzinies, nu uzlēja piķi uz durvju sliekšņa. Kad sērdiene steidzās no baznīcas ārā, tad piķis tai norāva vienu kurpi. Ķēniņa dēls tai tik ātri devās šoreiz pakaļ, ka tā nedabūja savus dimanta svārkus noģērbt, bet pamuka ar visiem dimanta svārkiem apakš baļļas. Ķēniņa dēls ienāca ar to dimanta kurpi, meklēt pēc tās jaunavas, kurai tā ietu kājā. Viena mātes meita nodrāza savu kāju, uzmauca to kurpi un ķēniņa dēls to veda savos ratos projām. Bet krauklis sauca: "Krauk, krauk, pilna kurpe asiņu! Krauk, krauk, pilna karīte asiņu!" Nu ķēniņa dēls veda mātes meitu atpakaļ un uzgāja sērdienīti, kuŗas spožie svārki apakš baļļas paspīdēja, un sērdienīte tapa par ķēniņieni.