24. 9. 511. 510. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras krātuvē

Reiz vienam vīram nomirst sieva, kas atstāj mazu meitiņu. Bet tēvs drīz apņem otru sievu ar trim meitām: vienai meitai bijusi viena acs, otrai divas, trešai trīs acis. Pamāte nevarējusi ne acu galā sērdienītes ieraudzīt. Viņa tai devusi dikti daudz darba pa māju un dzinusi ar darbu arī ganos.

Reiz pamāte iedod bārenītei daudz linu vērpt un pieteic: "Šitie tevim šodien jāsavērpj."

Sērdienīte izdzen govis ganos, pieiet pie savas govs, ko māte mirstot atstājusi, apķeŗas tai ap kaklu un teic: "Mīļā raibulīt, redzi cik daudz pamāte iedeva ko savērpt. Kur to lai es varu paspēt? Bet citādīgi mājā nedrīkstu rādīties."

Raibuliņa atbild: "Dod man, es gremošu un tu tin pa ausi ārā!" Nu viens divi -- dzija savērpta.

Otru rītu pamāte iedod vēl vairāk ko vērpt. un šoreiz atkal raibuliņa palīdz.

Trešā rītā pamāte sūta savu meitu ar vienu aci vaktēt, kā bārenīte savērpot. Nu meita aiziet, bet sērdienīte teic, lai šī dodot galvu paieskāt. Meita dod arī, bet sērdienīte, galvu ieskādama dzied: "Midzu, midzu, vienacīt! Midzu, midzu, vienacīt!" kamēr tā aizmieg. Nu viņa paķer linus, pie raibuļas klāt, ņem un savērpj. Kamēr meita uzceļas, tikmēr lini savērpti.

Otru rītu pamāte sūta savu otru meitu ar divām acim. Bet tai neizgāja labāki. Tāpat sērdienīte ņem, aizmidzina savu pusmāsu un savērpj.

Trešo rītu pamāte sūta savu trešo meitu ar trim acim un pieteic, lai tik šī novaktējot. Aiziet meita, dod galvu ieskāt, bet sērdienīte dzied: "Midzu, midzu, vienacīte! Midzu, midzu, otracīte!" bet trešo piemirst. Iet pie raibu]as un savērpj. Otrā rītā māte prasa, vai šī esot novaktējusi. Meita ņem un izstāsta ka. raibuļa gremojot, un bārene pa ausi tinot. Nospriež rītu raibuļu nokaut.

Bet sērdienīte, dabūjusi dzirdēt, ka viņas mīļā raibuļa rītā tiks nokauta, aiziet pie viņas, apķeras ap kaklu un raud: "Mīļā raibuliņ, rītu tevi pamāte nokaus."

Raibuļa atbild: "Nekas, ka mani nokaus. Tik pati taisi zarnas, tu tur atradīsi zelta ābolu, paņem un iedēsti to sētsvidū tad tev izaugs zelta ābele, un neviens nevarēs pie viņas pietikt, kā tik tu."

Rītā raibuļa tiek nokauta, un sērdienītei atmet, lai šī iztīrot zarnas, ko sērdienīte arī labprāt paņem. Viņa atron zelta ābolu un tūlin to iestāda, kā sacīts.

Otrā rītā ceļas pamāte, ierauga zelta ābeli, sasauc visas savas trīs meitas un teic: "Tā ir mūsu laime, ka tāda ābele gadījusies. Ejat un noraujat pa vienam ābolam!"

Nu meitas skrien ābolu raut, bet tavu brīnumu! Kā sniedzas pēc āboliem, tā ābele paceļas gaisā. Meitas vēl šā un tā, bet nekā. Māte teic: "Lai nu šoreiz paliek, gan jau dabūsit."

Tai valstī bijis neprecējies ķēniņš. Viņš izrīko lielas dzīras un balli, un liek saaicināt visas skaistules. Kura viņam vairāk patiks, to viņš ņems par sievu. Īstās meitas pošas uz balli, bet sērdienīte prasa, lai šo arī laižot. Bet pamāte teic: "Kā tu tāda noplīsusi iesi?"

Bet sērdienīte lūdz, lai tik laižot. Nu pamāte saka: "Ja tu sieku ka e u izlasīsi no pelniem, tad tu varēsi iet."

Nu viņa aiziet pie ābeles, sasauc visus putniņus, kas tur dzīvoja. Sanāk visi putni, sīki, mazi un lieli, un viens divi - sieks ir izlasīts. Atnāk pie pamātes un rāda, ka esot izlasījusi, bet pamāte tomēr nelaiž un teic, lai tik ejot gulēt, gan bez viņas tur būšot daudz smukākas meitas.

Sērdienīte neiet vis gulēt, aiziet pie ābeles. Nu salaižas visi putniņi, ņem apģērbj sērdienīti mēnesskleitā. Kariete jau ir priekšā, sērdienīte iesēžas un aizbrauc. Saule spīd priekšā un ābele ar visiem putniem griezdamās nāk līdza. Bet tikko sērdienīte atveŗ durvis, visi :paliek no brīnumiem skatoties. Nu ķēniņš pienāk un paņem viņu uz danci, un tā visu vakaru negrib tās ne no rokām izlaist. Bet kad sāk nākt jau uz divpadsmitiem, viņa izraujas un noskrien pa trepēm zemē. Ķēniņš gan dzenas paka], bet nekā, redz tik, ka iesēžas karietē. Saule priekšā, migla pakaļā un tā nozūd.

Otrā rītā pārnāk meitas un ņemas stāstīt mātei: esot bijusi viena skaistule ar mēness kleiti. Ķēniņš visu vakaru esot ar viņu dancojis, bet uz divpadsmitiem viņa esot nozudusi.

Ķēniņš drīz vien rīko otru balli. Īstās meitas aiziet, bet sērdienīti nelaiž: lai izlasot divi sieki kaņepju no pelniem. Viņa paņem un izlasa, bet pamāte vēl nelaiž. Sērdienīte aiziet pie ābeles, apģērbj zvaigžņu kleiti un aizbrauc.

Tikko bārene ieiet iekšā, tā ķēniņš klāt. Viņš nu domā nelaist to projām, jo grib zināt, kas šī tāda par skaistuli. Bet ko nāk uz divpadsmitiem, tā viņa atkal izraujas un aizskrien.

Otrā rītā mātes meitas nevar ne nostāstīt: šoreiz esot bijusi skaistule ar zvaigžņu kleitu mugurā.

Ķēniņš rīko trešo balli, un tiek atkal izziņots, lai ierodas visi miesi. Aizbrauc īstās meitas, bet sērdienīti nelaiž: lai izlasot sieku kaņepju no pelniem. Viņa šoreiz atkal tiek tāpat cauri, ka tās abas reizas.

Šoreiz bārene apģērbj saules kleitu un aizbrauc. Ķēniņš dancina viņu vienā pasākumā tur jau iepriekš pateic sulaiņiem, kad ieradīsies skaistā dancotāja, lai ņem trepes notraipa ar darvu. Jau nāk uz divpadsmitiem, dancotāja paliek nemierīga, bet ķēniņš viņu labi uzmana. Viņa ātri izraujas un noskrien pa trepēm, bet skrienot pielīp viena kurpe, ko nevar atraut. Pamet kurpi un aizbrauc.

Ķēniņš paņem kurpi un brauc katrā mājā meklēt skaistās dancotājas. Piebrauc arī pie pamātes. Viņa tūlin ved savu pirmo meitu kurpi mērīt. Viss būtu laikā, tik pirksti par gariem. Tūlin paņem nazi, nogriež īsākus un iebāž kāju ar visām asinim kurpē, teikdama: "Tagad tu būsi ķēniniete, tev jau kājām nevajadzēs staigāt."

Ved šo pie ķēniņa, ķēniņš iesēdina viņu karietē un brauc. Bet kā tiek pie zelta ābeles, tā visi putniņi dzied:" Čī, čī, tā nav tava īstā brūte, asins kājā."

Ķēniņš paskatās un ierauga pilnu kurpi ar asinim. Nu ķēniņš ved to atpakaļ un prasa citu. Pamāte ved otru meitu. Viss būtu labi, bet kāja tik drusku par platāku. Pamāte paņem nazi, apgriež kāju un ved pie ķēniņa. Kā tiek pie ābeles, tā putniņi dzied "Čī; čī, tā nav tava īstā brūte, asinis kājā."

Ķēniņš paskatās: asinis jau par kuri pāri iet, nu ved to atpakaļ. Nu pamāte ved trešo meitu. Viss būtu labi, tik papēdis par garu. Viņa paņem nazi un apgriež. Bet kā piebrauc pie ābeles, tā putniņi dzied: "ī, čī. tā nav tava īstā brūte, asin's kājā."

Ķēniņš paskatās: jau karietē tek asinis, un ved to atpakaļ sacīdams, tā neesot īstā, vai vairāk meitu neesot?

Pamāte atbild: "Ir gan viena, bet tā tik ar pelniem vien rušinājas."

Ķēniņš tomēr prasa, lai vedot arī to šurp. Nu pamātei jāved vien ir, ķēniņam pretim runāt nedrīkst. Sērdienīte arī nomazgājas un iet pie ķēniņa. Šoreiz ķēniņš pats mērīs kurpīti. Kā paņem, tā ieiet. Nu ķēniņš priecīgs, ka atradis īsto. Sērdienīte aizskrien papriekšu pie ābeles un apģērbj savu zvaigžņu kleiti. Ķēniņš sēdina viņu karietē un brauc uz savu pili. Visi putniņi priecājas dziedādami pa ābeli : "Čī, čī, tā ir tava īstā brūte."

Ķēniņš nu pārved līgavu savā pilī, kur pēc trim dienām nodzeŗ priecīgas kāzas.