26. A. 511. 510. V. Barkovskis, Latgalē.

Vīnā pasaules molā dzeivuoja buorinīte, jai nabeja ni tāva ni muotes un ni muosas, ari bruoļu nabeja un nikaidu rodu, kas pažāluotu gryutūs breižūs. Jei vīna pati dzeivuoja ustobā, kaut kū sprēdja un tai jai puortyka, lai gom beja ūti gryuts.

Citā molā dzeivuoja rogona, jai ūti vajadzēja gona vai ganes, kas gannitu juos lūpus. Jei izdzierst, ka te ir taida buorenīte, atīt uz buorinīti un soka: "Nu, duorgū meitiņ, moža īsi uz manim par ganleiti, pīna mums dīzgon, lūpeņi mīreigi, ganeiba plota. Fj uz manim, byus cīši iabi!"

Buorenītei nabeja muojā dorba, jei beja ūti prīcīga, bez pretuošonuos guoja uz rogonu par ganeiti. Muojās buorinītei nabeja pat kuo ēst, kaida sausa gorūzeņa un tū ar yudini zeida. Tad rogona ar buorenīti guoja uz sovu muoju. Pyrmās dīnās rogona buorinīti ūti mīļuoja, devja vysu lobuokū ēst. Vēļuok rogona taida jau nabeja, beja dusmīguoka un vairs nadevja lobu ēdīnu. Buorenīte ganēja lūpus ļūti labi: kotru vokoru gūv's atdzyna pībaruotas un pīdzyrdētas. Buorenīte kotru reitu cēlēs agri leidz saules lāktam, kod rogonas vysos vēl gulēja, izslaucja gūvis un vysod poša izdzyna gonūs. Rogana bez kaidas vainas uz buorinītes vys īzaneiduos. Ragonai beja vīna gūvs, raibaleita, ar kuru buorenīte vys sasarunuojās.

Tymā muojā, kur buorenīte beja par gani, beja na vīna vīn rogona, bet daudz. Kotru svātdīn rogonas guoja uz baznīcu. Vīnu reizi nyknuo rogona guoja otkon uz baznīcu un īdama īdeva buorenītei jūti daudz lynu sukuot, saceidama: "Ja tu par šitū laiku, cikom es atīšu nu baznīcas, lynu nasasukuosi, tepat byusi nūsysta."

Buorenīte lyudza rogonu, lai palaiž jū kotru svātdīn uz baznīcu, bet rogona nalaide, lai gon tai beja nūrunuots. Kai rogona tū dīnu aizguoja uz baznīcu, buorenīte, pajāmusja lynus, guoja uz klāvu un dzina gūvis uz gonim. Izdzynusja gonūs, buorenīte sāstās uz akmiņa un raud.

Par kaidu laiku pi buorenītes pīlt rogonas gūvs Raibaļa un vaicoj: "Kuopēc tu, meitiņ, raudi, kas tev kait?"

Nabaga buorenīte rauduodama atbild: "Kuopēc es narauduošu? Rogona man īdeva sasprēst leidz pusdīnom ļūti daudz lynu, un kad es leidz pusdīnem nasasprēšu, man uz reizes golva nūst."

Raibaļa padūmuoja, tad teicja: "Kū lai es tev, duorgū meitiņ, izdoru? Varbyut es varātu tev paleidzēt sasprēs: Laid man tīls lynus pa kreisū ausi īkšā."

Tad buorenīte palyka ]ūti prīcīga un tyuleņ ībuoza jai tūs lynus pa kreisū ausi īkšā. Kad bztorenīte īlaida lynus raibalītei īkšā, tod dreiži vysi lyni beja sasprāsti.

Citu svātdīni rcrgona blzorenītei īdeva vēl vairuok lynu sasprēst, bet raibaļa dreiži vīn sasprēda, visus lynus. Tūlalk buorenīte ari poša īleida gūvei vydā pa kreisū ausi un pa lobū izleida uorā. Tagad jei palyka brīsmīgi skaista meitinīte ar zalta kūrpem.

Buorenīte dreiži aizguoja uz baznīcu. Rogona, pamanījuse taidu skaistu meitu, brīsmīgi breinuojuos. Kod buorenīte guoja nu baznīcas uorā, kēniņa dāls jū pamanēja un gribēja aizvest uz sovu pili. Bet jei beja ūti bailīga un, bāgdama nu kunga, izgaisinuoja vīnu zalta kūrpi.

Buorenīte atškrējuse tyulen lein gūvei pa vīnu ausi vydā pa ūtru uorā un ir taida pat, kai bejuse.

Vokorā jei saxlzan gūv's sātā tīt ustobā un sēd. Rogona, atguojuse nu baznīcas, stuosta: Sūdīn baznīcā beja vīna skaista meitiņa, ka pat kēniņa dāls īsamīļuoja un dzinuos pakaļ."

Par divas dīnas vāluok rogona izzinuoja, ka kēniņš brauks pa pasauli un mekleis taidas meitas, kurai leišūt zalta kūrpe kuojā. Vacuo rogona aizskrēja pa deviņim verstim prīkšā pi kēniņa un soka: "Varbyut muna kuoja leiss."

Pamēreja, bet naleida. Rogona, atskrējuse uz sātu, cierš un tēš, kab pataisēt sovu kuoju mozuoku.

Atbrauc kēniņš uz rogonas sātu un mērej visom rogonas meitom, bet kūrpe nivīnai nader. Beidzūt kēniņš suoka meklēt visas molas, varbyut kur guļ kaida meita paslāpta. A rogonai ari beja buorenīte paslēpta zam siles. Kai kēniņš īt car sili, tai buoremīte aizzakuosej. Kēniņš paceļ sili redz, ka tur guj meita, un soka: "Celīs, meitiņ, ko guli? Laiks gonūs dzeit."

Teū pīsaceļ, apmauc sovas postolas un asizīt. Kēniņš dūmoj, ka gane jau nabyus tai skaistuo meita.

Tai dreiži atīt otkon svātdīna un buorenīte prosuos, lai rogona jū palaiž uz baznīcu, bet tei soka: "Kū tu taida najāgs tī darēsi? Pītiks baznīcuonu bez tevis."

Rogona nyu īdūd buorenītei vēl daudz vairuok lynu kū sprēst, kai dorba dīnās. A buorenīte guoja otkon pi sovas raibaļas un tei dreiži pastruoduoja tū dorbu. Beidzūt buorenīte īlein raibaļai pa vīnu ausi vydā pa ūtru zorā un palīk skaista, zīd kai pučīte. Tagad kēniņam vēl vairuok zūbi dag, kai

varātu tuos skaistulis dabuot.

Pirms mišas kēniņš nūguoja uz muojom, lika iztaisīt taidus rotus, kur varātu cylvāks pīlipt. Uotri vīn beja kareta gotova. Vysapkuort ap baznīcu kēniņš pīstota zyrgts un pamat vīnu vīn tukšuoku vītu, kur lai jei ītu. Vysi ļauds stuov apkuort un verās. Tik kai jei izguoja nu baznīcas, kēniņš aizstyuma rotus prīškā, lai jei kuop puori, jo citur nikur navar puorīt. Tei kai īt puori rotim, uzreiz iai pīleipst kuojas. Kerās ar rūkom, i rūkas pīleipst. Kēniņš pīīt kluot, sādinoj jū sovā karetā un aizved uz sovu pili.

Dreizā laikā iztaisēja lelu muoju, kur dzīduot un dancuot par kuozu laiku. Ka kēniņam beja kuozas, vysi ļaud's varēja īt ēst un dzert kaut īreis dīnas. Uz kuozom beja sasaukti visu kēnestu kēniņi.

Pēc kuozu buorenīte izstuostēja kēniņam sovu gryuitū dzeivi, un kēniņš nūbrauca uz to rogonu, kas jū brīsmīgi mūcēja. Kēniņa soldati nūcierta rogonai golvu un juos meitas sadadzinuoja uz guns.