27. A. 511. 510. A. Gari-Juone no 65 g. vecas S. Zaščerinskas, Domopolē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja reizi pamuote, rogona, jai beja sovas meitas un buorenīte. Buorenīte ganīja gūvis, kotru dīnu rogona buorenītei aizlyka sasprēst daudz lynu, nūaust un gotovu drēbi atnest uz sātu.

Pyrmā dīnā aizīt buorenīte uz gonim, daīt pi sovas gūtiņas raibalītes un gauži raud.

"Naraudi, meitiņ, es tev paleidzēšu, īpyut vīn man austiņā," soka raibalīte.

Buorenite īpyutja raibalītei austiņā, izskrēja daudzi putniņi, sasprēdja, nūaudja, saritynuoja gotovu trūbeti. Tod buorenīte aiznesja uz sātu un atdevja pamuotei; pamuote breinuojās, kai buorenīte varēja tik daudz sasprēst un nūaust.

Ūtrā dīnā syuta rogona sovu meitu divaci, lai nūpiļņavoj, kas buorenītei paleidz sasprēst un nūaust. Aizīt jei uz gonim, atsasāst uz kryutis, buorenīte saka: "Mygu, mygu, vīn' actiņa, mygu, mygu, ūtra actiņa!"

Jei aizmīg, buorenīte īpyuš sovai raibalītei austiņā, izskrīn vysaidi putniņi, sasprēž, nūauž un buorenīte trūbiņu aiznas uz sātu. Rogona vaicoj meitai: "Voi redzēji, kas jai sasprēž un nūauž?"

"Naredzēju," atsoka meita.

Rogona labi sadūd sovai meitai un trešā dīnā syuta četraci nūpiļņavuot, kas paleidz buorenītei. Aizīt četrace uz gonim, atsasāst uz kryuts un verās. Buorenīte soka: "Mygu ,mygu, vinactiņa, mygu, mygu, ūtractiņa, trešactiņa un catūrtactiņa!"

Četrace aizmīg. Buorenīte īpyuš raibalītei austiņā, izskrīn putniņi, sasprēž, nūauž un gotovu trūbiņā jei aiznas uz sātu.

"Voi redzēji, kas buorenītei sasprēdja un nūaudja?" vaicoj rogona sovai meitai.

"Naredzēju," atsoka meita.

Rogona labi nūsukoj četraci un sya sešaci nūpiļņavuot, kas buorenītei sasprēž un nūauž. Atīt sešace uz gonim, atsasāst uz kryuts, buorenīte jai īskoj golvu un soka: "Mygu, mygu, vīnactiņa, mygu, mygu, ūtractiņa, mygu, mygu, trešactiņa, catūrtactiņa, pīktactiņa un sastactiņa!"

Rogonas meita otkon aizmīg. Buorenīte tyulin īpyuš raibalītei ausī, izskrīn putniņi un vysu pastruodoj. Buorenīte atnas trūbiņu uz sātu un atdūd rogonai.

"Voi redzēji, kas buorenītei paleidz?" vaicoj sešacei rogona. "Naredzēju," atsoka sešaceite.

Muote labi sadūd sovai meitai un syuta ostoņaci nūsavērt, kas buorenītei paleidz pastruoduot. Aizīt uz gonim ostonace, atsasāst uz kryuts, buorenīte īskoj jai golvu un soka: "Mygu, mygu, vīnactiņa, mygu, mygu, ūtractina, mygu, mygu, trešactiņa, catūrtacņa, pīktactiņa, sastactiņa, septītactiņa un ostuotactiņa."

Un ostoņace aizmyga. Buorenīte īpyutja raibalītei austiņā, izskrēja putniņi, sasprēdja, nūaudja un trūbiņu alznesja uz sātu, atdewja rogonai.

"Voi redzēji, kas paleidzēja buorenītei struoduot?" "Naredzēju," atsoka ostoņace.

Otkon sadūd muote ostoņacei un syuta desmitaci, lai nūzaver, kas buorenītei paleidz struoduot. Aizīt desmitace uz gonim, atsasāst uz kryuts un verās, buorenīte īskoj jai golvu un soka: "Mygu, mygu, vīnactiņa, mygu, mygn, ūtractiņa, mygu, mygu, trešactiņa, catūrtactiņa, pīktactina, sastactiņa, septītactiņa, ostuotactiņa, devītactiņa un dasmytactiņa!"

Desmitace arī aiznnyga, buorenīte īpyutja raibalītei austiņā, izskrēja prutniņi, sasprēdja, nūaudja un trūbiņu bn1orenīte aiznesja uz sātu, atdevja rogonai.

"Voi redzēji, kas buorenītei paleidzēja?" voicoj muote desmitacei.

"Naredzēju," atsoka desmitace.

Pamateigu kuortu nūdevja muote desmitacei un syutīja sovu pādējū meitu divpadsmitaci, lai nūsaver, kas buorenītei paleidz struoduot. Atīt divpadsmitace uz gonim, atsasāst uz kryuts un verās, kas paleidzjās buorenītei struoduot. Buorenīte īskoj golvu un soa: "Mygu, mygu, vīnactiņa, mygu, mygu, ūtractiņa, mygu, mygu, trešactiņa, catūrtactiņa, pīktactiņa, sastactiņa, septītactiņa, ostuotactiņa, devītactiņa, dasmytactiņa, vīnpadsmitactiņa!"

Tad jei aizguoja, īpyutja raibalītei austiņā, izskrēja putniņī, sasprēdja, nūaudja un satyna trūbiņā. Bet vysu beja nūsavāruse divpadsmitace ar vīnu aci, kuru buorenīte beja aizmiersuse aizmydzynuot. Buorenīte atnas trūbiņu uz sātu un atdūd rogonai.

"Voi redzēji, kas buorenītei paleidz struoduot?" vaicoj muote divpadsmitacei.

"Redzēju, buorenīte īpyutja raibaleii ausī, izskrēja vysaidi putni, stuojās pi dorba, sasprēdja, nūraudja, satyna un trūbiņu atdevja buorenītei," soka divpadsmitace.

Ragona nūdūmoj raibalīti nūkaut un ūtrā dīnā ari nūkaun, izvuorej gaļu, apād, a kaulus sallosa buorenīte, apbad zemē, bet tamā vītā izauga uobelnīca ar zalta uabeļim. Rogona grib zalta uobeļus nūraut, bet navar: zalta uabeļus var nūraut tikai buorenīte. Sazasird rogona un nūcierš uoibeļnīcu.

Vīnā svātdīnē brauc vysi uz baznīcu, rogoma pajem leidza ari buorenīti. Kēniņa dāls beja sagudruojis precētīs, atvad un nūsvīž zalta kūrpi pi baznīcas durovom, kurai meitai tei kūrpe byus pa kuojai, tei palīks par juo sīvu. Rogona stum sovas meitas pa prīšku, bet kūrpe nivīnai nadar pa kuojai; pīmērej beiguos buorenītei, tai taišņi kūrpe pa kuojai. Kēneņa dāls pajēmja buorenīti par sīvu, a rogonas meitas tikai nūzavēŗa. Redz, kai izzadevja buorenītei!