28. A. 511. 403. II. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no P. Āboltiņas Aumeisteros.

Mātei bīsi viena pati meitīna un to iesaukusi par Pelnrušķīti. Bet māte drīz vie nomirusi un Pelnrušķīte palikusi bārenīte.

Tai pašā mājā bīsi saimnīca, kam bīšas trīs meitas. Saimnīca bīsi ragana un visas trīs meitas bīšas nejaukas un tādas jocīgas. Vienai bīsi viena pati acs un to saukuši par Vienacīti, otrai bīšas divacis un to saukuši par Divacīti, bet trešai bīšas trīs acis un to saukuši par Trīsacīti. Saimnīca pieņēmusi Pelnrušķīti sev par meitu. Nu Pelnrušķītei gāš varēn slikti, saimnīca šo mērdēsi badā, nedevusi ne dienu, ne nakti miera. Pa dienu Pelnrušķītei bīš jāiet ganos un uz ganiem sainmnīca devusi vēl villu 1īdza un likusi vērpt. Vienmēr saimnīca Pelnrušķītei sadevusi tikdau vilnas, ka šī nekad nevarēsi savērpt, un ka villa nebīsi sawērpta, tā saimnīca Pelnrušķīti sunīsi, 'ka šī nevīžājot strādāt, nedevusi Pelnrušķītei ēst un neganti kūlusi.

Vienu dienu saimnīca akal iedevusi Pelnrušķītei vesalu mārksnu villas un piesacīsi, lei šī līdz vakaram savērpot. Bet villas bīš pulka un savērpt nekā nevarēš tādu lērumu. Pelnrušķīte nosēdusies uz celma un gauži raudāsi. Kamēr šī :nu tā raudāsi, pienācis vecs vecīts un prasīš, kāpēc šī raudot Nu Pelnrušķīte sākusi stāstīt, kādas šai nedienas esot, kā saimnīca šo nerrojot, mērdējot badā, dodot uzreiz pa puspodam villas līdza un liekot pa rīta un vakara cēlienu savērpt. Ka šī nevarot villas savērpt, tā neganti kuļot un liekot visu nakti vērpt. Tā nu Pelnrušķīte vecīšam visu izstāstīsi, kā saimnīca darot, un vecīts sacīš Pelnrušķītei, lei šī vairs nebēdājot. Lai pieejot vie pie šās pašas mātes govs, bāžot villu govij pa vienu ausi iekšā, tā pa otru ausi nākšot savērptas dzīvis laukā. Ka šai griboties ēst, lei tā pieejot pie gosnīnas un sakot: "Gosnī', uzklā man galdīnu!"

Tā šai tūlī klāšoties galdīc ar gardirm ēdienim un šī varēšot ēst, cik vie uziet. Ka esot paēdusi, lei ejot no galdīna no, un galdīc pats no sevis pazudīšot. Kā vecīts Pelnrušķītei tā izstāstīš, tā akal aizgāš pa mežu talāku un Pelnrušķīte tūlī nospriedusi, ka jāprovējot. Šī piegāsi pie mātes gosnīnas un bāzusi šai villu pa vienu ausi iekšā un gosnīnai par otru ausi nākusi dzīvs laukā un tas bīš vienc div, ka visa villa bīsi savērpta. Nu Pelnrušķīte sacīsi gosnīnai: "Gosnī', uzklā man galdīnu!"

Tūlī pats no sevis uzklājies galdīc ar visādi:m ēdienim un Pelnrušķīte paēdusi. Kā šī nogāsi no galdīna no. tā galdīc pats no sevis pazudis. Nu Pelnrušķītei gāš labi un šī viemēr bīsi priecīga un ziņģēsi pa ganim vienā ziņģēšanā. Bet saimnīca brīnēsies, kā Pelnrušķīte visu villu vienmēr savērp, lei nu do cik dodama, vienmēr ir priecīga un ziņģēdama vie staigā. Tur vaigot kau kam būt. Nu saimnīca nospriedusi, ka jāstellējot viena no savām meitām Pelnrušķītei līdz uz ganim, lei tā novaktējot, kas Pelnrušķītei palīdzot villu savērpt. Bet vēl tai pašā dienā ganos pie Pelnrušķītes pienācis tas pats vecais vecīts un stāstīš Pelnrušķītei, kā lei šī darot, ka nākšot saimnīcas meitas šai līdza uz ganim. Lei šī dāvājoties saimnīcas meitām paieskāt galvu un lei dziedot tā: "Guli, guli, vienacīte! Guli, guli, divacīte!"

Lei šī vienmēr dziedot vienu aci vairāk, kā tai saimnīcas meitai esot, tad šī apgūlīšoties un lei ta Pelnrušķīte savērpot dzīvis un paēdot tā, ka saimnīcas meitas nedabūnot redzēt. Ka vecīts visu bīš izstāstīš, ka akal aizgāš pa mežu tālāku.

Vienacīte nākusi pirmā Pelnrušķītei līdza uz ganim. Abas ganīšas, ganīšas un pēdīgi Pelnrušķīte sacīsi uz Vienacītes: "Māsī', do, es tev naieskāšu galvu."

Lei ieskājot. Nu Pelnrušķīte ieskāsi Vienacītei galvu un dziedāsi: "Guli, guli, vienacīte, guli, guli, divacīte!"

Pelnrušķīte tikmēr ieskāsi Vienacītei galvu un dziedāsi, kamēr šī apgūlusies. Nu Pelnrušķīte piegāsi pie mātes gosnīnas un savērpusi villu, ta likusi gosnīnal, lei klā galdu, un ka bīsi paēdusi, ta cēlusi Vienacīti augšā un abas div dzinušas lopus mājā. Tā Vienacītei nekas neiznācis un šī nekā nevarēsi novaktēt.

Bet nākošo dienu saimnīca stellēsi Pelnrušķītei uz ganim līdza Divacīti un piekodināsi šai, lei neapgulstas un novaktē, kas palīdz Pelnrušķītei savērpt villu.

Nu abas div akal aizgāšas ganos un ganīšas, ganīšas. Ka jau bīšas labu laiku paganīšas, ta Pelnrušķīte sacīsi uz Divacīti: "Māsī', do, es tev paieskāšu galvu!"

Labi, lei ar' paieskājot. Nu Pelnušķīte akal ieskāsi Divacītei galvu nu dziedāsi: "Guli, guli, vie acīte, guli, guli, divacīte, gali, guli, trīsacīte!"

Pelnrušķīte tikmēr ieskāsi Divacītei galvu un dziedāsi, kamēr šī apgūlusies. Nu Pelnrušķīte piegāsi pie mātes gosnīnas, savērpusi villu un pēc tam paēdusi. Ka nācis vakars, ta Pelnrušķīte cēlusi Divacīti augšā un abas div dzinušas lopus mājā.

Tā nu arī Divacītei neizdevies novaiktēt, kas palīdz Pelnrušķītei villu savērpt. Bet nu saimnīca errosies, ka šās abas div nevarot novaktēt, un nākošā dienā stellēsi Pelnrušķītei līdz uz ganim Trīsacīti un piekodināsi šai, lei neapgulstoties, tāpat kā šās abas, un lei novaktējot.

Nu Trīsacīte aizgāsi Pelnrušķītei līdz uz garrim. Abas ganīšas, ganīšas un ka bīšas jau tādu laiku paganīšas, ta Pelnrušķīte sacīsi uz Trīsacītes: "Māsī', do, es tev paieskāšu galvu!"

Labi, lei jau ieskājot. Pelnrušķīte ieskāsi Trīsacītei galvu un dziedāsi: "Culi, guli, vienacīte, guli, guli, diwacīte, guli, guli, trīsacīte!"

Pelnrušķīte tikmēr ieskāsi Trisacītei galvu un dziedāsi, kamēr šī arī aizmigusi. Nu Pelnrušķīte gāsi pie gosnīnas un akal savērpusi dzīvis, ta viņa likusi gosnīnai, lei klājot galdīnu, un paēdusi. Bet dziedot Pelnrušķīte aizmirsusi piesacīt vienu aci virsū

un Trīsacītei trešā acs nebīsi gluži cieti un šī visu redzēsi, kā Pelnrušķīte darās un kas šai palīdz savērpt un klāt galdīnu.

Ka nu viss bīš padarīts, ta Pelnrušķīte cēlusi Trīsacīti augšā un abas dzinušas lopus mājā. Bet kā aizdzinušas lopus mājā, tā Trīsacīte tūlī izstāstīsi saimnīcai, kā Pelnrušķīte darīsi, kā šās pašas mātes gosnīna savērpusi dzīvis un pēc tam uzklāsi galdīnu.

Nu saimnīca likusi Pelnrušķītes mātes gosnīnu nokaut un Pelnrušķītei vais nebīš palīga. Šī nu akal viena pati gāsi ganos un raudāsi vienā raudāšanā. Bet jau otrā dienā akal pie Pelnrušķītes pienācis tas pats vecais vecīts un prasīš, kāpēc šī raudot. Pelnrušķīte stāstīsi, ka saimnīca vēlēsi šās mātes govi nokaut, un šai vais neesot palīga. Bet vecīts sacīš tā: "Sameklē govs zarnas un vakarā aproc pie sētas staba. Pa nakti no tām zarnām izaugs zelta ābele un tai ābelei būs cauru gadu zelta āboli. Āboli nedosies nevienam citam rokā, kā tik tev vienai pašai."

Ka vecīts bīš visu izstāstīš, ta akal aizgāš pa mežu tālāku. Vakarā Pelnrušķīte sameklēsi nokautās govs zarnas un aprakusi pie sētas staba.

Ka nu no rīta Pelnrušķīte cēlusies augšā, ta pagalmā bīsi jau izaugusi zelta ābele. Ābele bīsi pilla zelta ābolim, zari liekušies paši no sevis Pelnrušķītei pretī, kā šī var vieglāki zelta ābolus dabūt rokā. Ābele bīsi arī pilla zelta putnīnim, tie laidelēšies ap Pelnrušķīti un varēn jauki dziedāši. Bet ka nākusi saimnīca ar savām meitām un gribēšas ābolus dabūt, ta zari paši no sevis cēlušies augšā un nedevušies vis rokā. Tā nu ne saimnīca. ne saimnīcas meitas nedabūšas ābolus un zelta putnīni tūlī visi sākuši nelabā balsī brēkt un taisīši lielu tairi.

Nu Pelnrušķītei akal sācis iet labāki un par ēdamo ar nebīš bēdas, jo ābelei bīš tiku tikām ābolu un Pelnrušķīte šos spēsi tikko noēst.

Reiz akal Pelnrušķīte ganīsi govis un ēdusi zelta ābolus. Bet uzreiz pie šās pienācis skaists princis zelta drēbēs un stāstīš, ka šis esot nomaldījies no citim medniekim un nu vais nezinot, uz kuru pusi esot ceļš. Pelnrušķīte ēdusi savus zelta ābolus, stāstīsi un rādīsi prinčam ceļu. Princis pamanīš, ka Pelnrušķīte ēd zelta ābolu un prasīš šai, lei dadot šim ar. Bet Pelnrušķītei vairāk ābolu nebīš un šī sacīsi, ka ta jāiet uz māju pakaļā, jo vairāk ābolu šai neesot līdza. Nu, labi, lei ejot vie, šis tikmēr paganīšot govis, kamēr šī iešot pēc ābolim. Princis ganīš govis un Pelnrušķīte aizgāsi uz māju pēc ābolim.

Drīz vie Pelnrušķīte bīsi akal ar pillu klēpi zelta ābolu klā un devusi prinčam. Princis ēdis un slavēš, ka esot varēn gardi āboli. Nu princis taisījies akal prom, iedevis Pelnrušķītei zelta kurpītes un solījies, ka braukšot šai pašai ar pakaļā un vedīšot uz savu pili, jo Pelnrušķīte jau bīsi varēn smuka un prinčam šī iepatikusies.

Bet kā Pelnrušķīte sadzinusi lopus mājā, tā saimnīca redzēsi, ka šai ir zelta kurpītes, un tūlī sākusi prašņāt, kur šī tādas ņēmusi. Pelnrušķīte jau nekā neliegusies un visu izstāstīsi, ka pie šās pienācis princis un prasīš ceļu, šī stāstīsi un rādīsi un tā princis pamanīš, ka šī ēdusi zelta ābolu, un prasīš sev ar, bet šai vairāk nebīš ābolu līdza. Nu princis tikmēr ganīš govis, kamēr šī nākusi uz māju pēc ābolim. Nu princis šai iedevis zelta kurpītes un solījies pašai lei pakaļā braukt un vest uz savu pili. Ka nu saimnīca to dabūsi zināt, tā palikusi vai traka no skaudības. Viņa noņēmusi Pelnrušķītei zelta kurpītes un pašu vēd piepērusi klāt.

Nu saimnīca nesusi kurpītes savām meitām. Sākušas provēt visas no vietas, bet visām bīšas Pelnrušķītes kurpītes par mazām, tik Divacītei vie gandrīz bīšas labas, tik papēži šai bīši drusku lielāki. Nu, saimnīca nazi rokā un - šnik! - nogriezusi Divacītei papēžus un nu kurpīte bīsi, kā uzlieta. Ka nu braucis princis, ta saimnīca paslēpusi Pelnrušķīti rijas paspārnē apukš kubla, un prinčam vedusi Divacīti priekšā. Princis apskatīš: šā paša dotās zelta kurpītes jau esot kājā, tā pati vie jau laikam būšot. Nu Divacīte likusi izrakt Pelnrušķītes zelta ābeli un vest līdz. Visi nu braukuši un ābele smagi smagi šalkusi, putnīni tā vie dzisdāši: "Asinc kājā, īstā brūte mājā!"

Princis klausījies, bet nekā lāga nesapratis. Bet pa to laiku Pelnrušķīte izmurīsies no kubla apukšas laukā, pamanīsi, ka šās zelta ābele ar ir izrakta un nu kliegdama skrēsi prinčam pakaļā. lei atdodot šās zelta ābeli. Princis sadzirdēš, ka vienc skrien no pakaļas kliegdams, um licis kučieram, lei apturot zirgus. Bet Divacīte jau ar blēdību sacīsi, ka zirgu jau neesot vērts apturēt, jo tās tur bļaunot šrīs govis, jo šās jau jūtot, ka šo mīļo ganīnu aizvedot. Princis noklausīš ar un akal vēlēš, lai braucot tālāku. Otrreiz ar Divacīte tāpat izmānīsies, bet trešo reizi vairs šai neizdevies, jo nu princis pats redzēš, ka no pakaļas skrien viena sieviete un kliedz. Tur nu priekšā nākusi liela upe un princis licis kučieram, lei apturot zirgus uz paša tilta, kamēr tā sieviete pieskrienot klāt, Drīz vie pieskrēsi Pelnrušķīte un prasīsi prinčam, lei adodot šās zelta ābeli. Tūlī putnīni sākuši dziedāt: "Nu ir īstā brūte klāt!"

Bet ābele liekusi zarus Pelnrušķītei pretī un vais smagi nešņākusi. Nu prinčam uzreiz iekritis prātā, ko pirmāk putnīni dziedāši, ka asinc esot kurpē. Viņš licis Divacītei, lei velkot kurpes nost. Ka nu Divacīte novilkusi kurpes, ta princis redzēš, ka ir gan kurpes pillas asinu. Nu viņš redzēš, ka Divacīte vis nav īstā, un par tādu lietu noskaities, ka šo gribēši piemuļķot un citu iedot īstās brūtes vietā, licis sulaiņiem, lai Divacīti iesviežot upē. Nu sulaiņi ar tūlī klāt un pasvieduši Divacīti zem tilta.

Nu princis sēdināš Pelnrušķīti karītē, vedis uz savu pili un nodzēris ar šo kāzas. Pēc gada Pelnrušķītei piedzimis puika. Saimnīca dabūsi zināt, ka jaunai ķēnīnienei esot piedzimis dēls, savīkšusies, ka var iet šās aplūkāt, jo šī jau nekā nezināsi, ka Divacīte jau sen guj upes dibinā un Pelnrušķīte ir jaunā ķēnīniene. Saimnīca jau domāsi, ka Divacīte vie ir jaunā ķēnīniene un Pelnrušķīte sazin kur aizmuldēsi.

Nu saimnīca savīkšusies un abas ar Trīsacīti gāšas uz ķēnīna pili. Bet pār tiltu ejot, Trīsacītei iegribējies dzert un šī paskrēsi zem tilta un nodzērusies. Bet pašā tilta apakšā augusi varēm smuka niedre un Trīsacīte gribēsi niedri izraut. Bet kā šī sākusi raut, tā vienc no apukšas sacīš: "Māsī', neraun, tu man nabīnu izrausi!"

Nu Trīsacīte pārbīsies un kliegdama uzskrēsi uz tilta un stāstīsi saimnīcai, kā bīš. Nu saimnīca ar gāsi patiltē skatīties un tikmēr skatīsies ūdenī, kamēr pamanīsi, kur upes dziļumā guļ Divacīte. Nu saimnīca sapratusi, ka šās Divacīte vis nav par ķēnīnieni, bet Pelnrušķīte vie būs. Nu šī pārskaitusies un noņēmusies, ka Pelnrušķītei to nelaidīs par velti garēm un abas div gāšas uz ķēnīna pili.

Ķēnīna to dienu nebīš mājā. Viņš bīš aizgāš uz jakti. Pelnrušķīte viena pati vie bīsi mājā, ka pie šās ienākusi saimnīca ar Trīsacīti. Bet Pelnrušķīte nelikusies ne zinis un pat ne acu nepametusi uz saimnīcas. Bet nu saimnīca sākusi lūgties, lei tak vai ar vienu actīnu paskatoties uz šās. Nu pēdīgi Pelnrušķīte ar paskatīsies uz saimnīcas, bet saimnīca šai iemetusi ar žagarīnu un Pelnrušķīte tūlī palikusi paŗ vilku māti un aizskrēsi uz mežu.

Nu saimnīca ielikusi Trīsacīti Pelnrušķītes vietā un viss izdevies pēc šās prāta. Ka nu nācis ķēnīc mājā, ta aicināš Trīsacīti maltītē, jo viņš jau no visa tā nekā nezināš. Bet Trīsacīte negāsi un sacīsi, ka šī esot slima. Nu ķēnīc sācis skatīties, kur ta amba esot un puika. Ne ambas, ne priekas. Pēdīgi nu nākusi amba ar un nesusi puiku.

Bet nākošā naktī jau ķēnīnam rādījies sapinīs tas pats vecais vecīts un stāstīš, ka saimnīca esot Pelnrušķīti aiztriekusi uz mežu par vilku māti un šās vietā iēlikusi Trīsacīti. Bet Iei šis rīt liekot nokurināt pie lielā akmina, meža malā, divpadsmit asis malkas. Lei nu nākot ar ambu un bērnu taisni pulkstenc divpadsmitos naktī. Ta Pelnrušķīte nākšot uz akminu, nometīšot uz akmina savu vilka ādu, palikšot par cilvēkū un vēl pēdīgo reizi pazīdīšot puiku. Un nu šis saķerot Pelnrušķīti m nelaižot vaļā jo ka palaidīšot vaļā, ta šī vais nekad par cilvāku netikšot apakaļis. Nu Pelnrušķīte gan veselu stundu no vietas palikšot par briesmīgim zvērim un čūsku un lauvu, bet lei nebīstoties.

Nu ķēnīc ar darīš tā, kā vecīts vēdēš, un licis akminu nokurināt gluži baltu. Pulkstenc divpadsmitos naktī ķēnīc vēlēš ambai, lei šī ņemot bērnu, un visi gāši uz akminu. Kā pulkstenc sitis divpadsmit, tā no meža izskrēsi liela vilku māte, nometusi savu vilka ādu un amba tūlī sniegusi bērnu šai pretī. Nu Pelnrušķīte uzreiz palikusi par cilvēku un gribēsi ņemt bērnu pazīdīt. Bet ķēnīc šo saķēris. Vilka āda sadegusi uz akmina, ka nošvirkstējies vie, nu Pelnrušķīte uzreiz palikusi par briesmīgu nezvēru, ķēnīc šo turēš un nelaidis vaļā. Ta uzreiz akal Pelnrušķīte ķēnīna rokās palikusi par lauvu māti, ta pa čūsku un vēl par citādīgim zvērim. Bet ķēnīc šās nelaidis vaļā. Nu pēdīgi noliktais laiks ar bīš galā un Pelnrušķīte palikusi par cilvēku un gauži gauži raudāsi. Viss bīš akal labi, bet tik viena vaina bīsi: Pelnrušķīte nevarēsi runāt" jo šai bīsi valoda atņemta.

Nu visi gāši uz māju. Bet ķēnīc nu bīš tā pārskaities, tā pār skaities, un kā nācis mājā, tā tūlī licis Trīsacīti nocirst ar zobinu. Pagāš akal labs laiks un Pelnrušķītei vē nebīš valodas apakaļis. Nu, vienu nakti akal ķēnīnam sapinīs rādījies tas pats vecais vecīts un mācīš, kā lei darot. Lei sakot svātdienas rītā uz Pelnrušķītes, ka braukšot uz baznīcu, un lei vedot zirgu istabā iekšā un maucot sakas astē. Ta Pelnrušķīte sākšot runāt. Ka atnākšot saimnīca, ta lai uzmetot šai šķipsnīnu sāls virsū.

Nu ķēnīc tā ar izdarīš. Svētdienas rītā viņš ievedis zirgu istabā, maucis sakas zirgam astē un sacīš: "Sievī', brauksim uz baznīcu!"

Pelnrušķīte tūlī sākusi smietis un sacīsi: "Uja, vai ta tu vais nezini, kur zirgam sakas jāmauc?"

Nu Pelnrušķīte atdabūsi valodu un viņi abi dzīvāši laimīgi. Drīz vie nākusi saimnīca Trīsacīti aplūkāt, jo šī domāsi, ka Trīsacīte jau vē tāpat ir par ķēnīnieni. Kā nu ķēnīc pamanīš saimnīcu, ta paķēris šķipsnīnu sāls un uzmetis šai virsū. Tūlī saimnīca palikusi par lielu vilku māti un ieskrēsi mežā.