29. A. 511. 403. L. P. Džūkstē - Pienavā. LP, I, 102 (6).

Vienai mātei ir trīs meitas: divas īstas un viena pameita.

Viņa pameitu nemaz nemīl; bet īstās turpretim izlutina uz beidzamo postu. Kādu dienu pameitai jāiet ganos. Pamāte tai iedod ganos ratiņu līdz un pavēl podu dzijas savērpt. Viņa vērpj un raud. Te pienāk vecs vīriņš un saka: "Neraudi vis; dod tik pakulas raibaļiņai apēst, tad raibaļiņai nāks dzija pa nāsim ārā un tīsies gar ragiem!"

Pameita paklausa vīriņa padomam un itin pareizi - dzija bez pūlēm gatava. Vakarā pamāte brīnās par tik knašu vērpēju. Otrā dienā viņa iedod vēl vairāk pakulu un sūta īsto meitu skatīties piekodinādama, lai raugot pameitu ar galvas ieskāšanu iemidzināt. Īstā meita plijās ganiņam virsū, lai aujot galvu paieskāt. Šī atauj; bet ieskājot nabadzītei uznāk salds miegs. Viņa tomēr nomana, ko īstā meita grib, un tādēļ miegu nodzenājot dzied: "Migu, migu, vienactiņa, gan tā otra aizmigsies!"

Caur tādu dziedāšanu ieskātāja pati aizmiegas. Ganiņš nu iedod atkal govij pakulas apēst un vakarā dzija gatava. Nu pamāte sūta otro īsto meitu galvu ieskāt, bet šai tāpat iziet. Trešo reizi pamāte vairs nelaiž savas meitas, bet iedod ganiņam trīs podu pakulu, no kuŗām lai izvērpjot zīdu, un tad pati iet pameitu iemidzināt. Pameita atkal dzied: , Migu, migu, vienactiņa, gan tā otra aizmigsies!"

Divas acis tūdaļ aizmiegas, bet pamātei vēl trešā acs pakausī. Šī acs paliek vaļā un redz, kā dzija top vērpta.

Pamāte vakarā nokauj raibaļiņu. Bet vecais vīriņš atnāk pie pameitas un saka: "Paņem no nokautās govs divus pakaļas kulkšņus un iestādi dārzā, bet resno desu aptin gar vārtiem!"

No rīta tai vietā, kur kulkšņi iestādīti, bija izaugusi zelta ābele ar zelta āboliem, un turpat pie vārtiem vīna aka. Zelta āboli un vīns tik pameitai dabūjami: citiem viņi pazūd priekš acim.

Reiz brauc ķēniņš gar pamātes mājiņu un prasa, lai dodot zelta ābolus uzkost un akas vīnu nodzerties. Māte tūdaļ sūta īstās meitas, vienu pēc āboliem, otru pēc vīna; bet tās nedabū ne ābolu ne vīna. Kā ķeŗas ābelei klāt, tā zari saskrāpē acis. Ķēniņš, to redzēdams, uzspiež mātei pameitu sūtīt. Šī atnes ābolus, atnes ir vīnu. Ķēniņš ļoti priecājas par tik čaklu, skaistu meitiņu un apprec viņu.

Pēc gada ķēniņienei piedzimst dēls. Ķēniņš taisa pirmajam dēlam :lielas kristības un no priekiem ielūdz arī ķēniņienes pamāti ar pusmāsām. Pamāte atnāk un domā atriebties. Viņa ievilina ķēniņieni īpašā istabā un liekas ar to kautko runājam. Uz reizi tā atveŗ iogu un saka: "Skaties, meitiņ, kādi jauki sunīši laukā!"

Ķēniņiene skatās; bet tai pašā acumirklī pamāte uzmet ķēni ņienei lūša ādu, izsviež pa logu un saka: "Ej mežā pie lūšiem!" Ķēniņiene paliek par lūsiņu un aiztek mežā. Pamāte, to redzēdama, knaši apģērbj vienai īstai meitai ķēniņienes drēbes un ieguldina ķēniņienes gultā. Kad ķēniņš vēlāk prasa, kur viņa sieva, tad pamāte izskaidro, ka tā slima palikusi un apgulusies; gan viņa to ar laiku izdziedēšot, lai atļaujot tikai vaļu. Ķēniņš paliek tā ar mieru. Naktī bērniņš grib zīst. Ko nu? Bet pamātei padoms pie rokas, Viņa aiznes bērniņu uz mežu un sauc: "Tek, lūsiņ, tels, lūsiņ! tavs bērniņš gaužj raud."

Lūsiņa tūdaļ atrtek un pazīdina bērniņu. Tā tas iet labu laiciņu, kamēr ķēniņa sulainis reiz pamātes darbus taču noskatās un pastāsta visu ķēniņam. Ķēniņš klusu liek sulainim aizjūgt karītē zirgus, paņem bērniņu, aizbrauc uz mežu un sauc, kā sulainis mācījis: "Tek, lūsiņ, tek lūsiņ! tavs bērniņš gauži raud!"

Lūsiņa tālu dziļā mežā bēdīgi atsaucas: "Niedres manas kājas baksta, rasa manus vaigus šaust!"

Beidzot tā attek un sāk bērniņu zīdināt; bet ķēniņš, kamēr šī zīdina, slepeni norauj lūša ādu. Lūsiņa tūdaļ paliek par ķēniņieni, apkampj savu vīru, skūpsta bērniņu un raud no prieka gaužas, gaužas asaras.

Mājā braucot, tā nu izstāsta visu, kā noticis. Ķēniņš, pārbraucis, pieiet pie slimās meitas un saka: "Man nozuda atslēga; tūdaļ liku jaunu kalt. Bet tagad veco atslēgu atradu. Kur nu jauno likšu?"

Pakar!" slimā atteic. "

"Nu tad labi! karātavas jau gatavas: tu esi tā atslēga un tava māte tas kalējs. Abas tūdaļ pie karātavām!"

Tās nu pakaŗ un ķēniņš dzīvo ar savu īsto sievu Dieva mierā.