30. A. 511. 403. P. Alunāns Krustpiliešos. Zin, Kom. kr. LP, VI, 811 (l).

Senāk, vecos laikos, vienai meitenei nomirusi māte, palikusi nabaga bārenīte. Bet māte mirdama bija atstājusi meitiņai baltu govi - citas mantas nemaz - un pieteikusi, lai govi ne par kādu naudu nepārdodot.

Vēlāk tēvs precējies otrreiz un apņēmis par nelaimi raganu. Šai raganai piedzimušas divi meitas: viena ar divi acim kā visiem cilvēkiem, otra ar trīs acim. Un nu no tās dienas bārenītei klājies nelabi, vajadzējis abas mātes meitas smalki apkalpot, lopiem ūdeni pienest, ēst vārīt, itin visus, visus māju darbus vienai pašai aptecēt. Un ja kādreiz nespējusi, tad pamāte kūlusi.

Reiz vasarā pamāte sūtījusi pameitu ganos un sadevusi veselu podu pakulu vērpjamā līdz, noteikdama, ka tas pa to dienu visnotaļ savērpjams un kamolā satinams. Pameita vērpusi, vērpusi un gauži raudājusi. Te pienācis vecs vīriņš: kas kaišot?

Tā un tā - līdz vakaram vesels pods pakulu jāsavērpjot kas to spējot padarīt?

Vecais atsacījis: lai neraudot vis tik daudz, lai tikai noliekot pakulas savai baltai govij prikšā, gan būšot 1abi. Šī arī tā darījusi. Un nu baltā govs ēdusi pakulas ar gardu muti; bet pa nāsīm tecējusi gatava dzija atpakaļ un tinusies, tinusies kamolā.

Vakarā pameita pārnākusi no ganiem - pamātei brīnumi bez gala: kas tikai viņai palīdzējis dziju savērpt?

Tas nu tai dienā. Bet otrā dienā pamāte sūtījusi vienu īsto meitu līdz ganos, lai tā noskatītos, kas pameitai palīdzēs pakulas vērpt. Pameita, manīdama, ka nu labi nebūs, sākusi atkal raudāt. Te pieradies tas pats vīriņš: kas nu atkal kaišot?

Tā un tā - pamāte atsūtījusi uzlūkotāju līdz, kā lai nu govij pakulas iedodot?

Nekas!" vīriņš atteicis, -- lai raugot pusmāsai galvu ieskāt, un, laī ieskādama dziedot tos vārdus: "Aizmiedzi, viena actiņ', aizmiedzi, otra actiņ'!" būšot atkal viss labi.

Tā noticis, šī ieskājusi pusmāsai galvu un dziedājusi : "Aizmiedzi viena actiņ', aizmiedzi, otra actiņ'!"

Tikām, tikām, kamēr pusmāsa tiešām aizmigusi. Kamēr migace snaudusi, pameita ātri, ātri nometusi baltai govij pakulas priekšā un tas bijis viens redzējums - dzija kamolā.

Vakarā pārgājusi no ganiem, pamāte vēl vairāk brīnījusies un nosolījusies rītu savu otru meitu trijaci, par apskatītāju ganos līdz sūtīt.

Pienākusi rītdiena, pameita pielabinājusies trijacei un atkal ieskājusi galvu, dziedādama: "Aizmiedzi, vienactiņ, aizmiedzi, otractiņ!"

Divi acis tad arī aizmigušas; tikai trešā palikusi vaļā. Bet pameita to nezinājusi, ka trešā vēl vaļā, viņa tikai steigusies pakulas govij pamest un ne sapņot nesapņojusi, ka trešā pusmāsas acs visu noskatās.

Vakarā pusmāsa visu pateikusi pamātei, kas bārenei pakulas vērpj, un pamāte tūdaļ uz pēdām solījusies vērpēju, balto govi, nokaut. Nu bārene atkal raudājusi gaužas asaras; tik viņai mantojums bijis no nelaiķa mātes šī baltā govs, un to pašu nu kaus! Kā lai neraud?

Un kā nu tā raudājusi, vecais vīriņš atkal klāt: kas kaišot, ko raudot?

Tā un tā - pamāte kaušot balto govi nost!

Lai kaujat! par to nekas! - vīriņš atteicis, "tikai zarnas tu tiecies pati tīrīt, jo vienā govs zarnā atradīsi zelta ābolu, to iedēsti dārzā aiz klēts, tad tur izaugs ābele ar zelta āboliem."

Tā noticis. Pamāte nokavusi govi, triekusi pameitu zarnas tīrīt. Tīrīdama šī atradusi zelta ābolu, iedēstījusi dārzā aiz klēts, un nu drīzi jo drīzi izaugusi zelta ābele ar skaistiem, skaistiem zelta āboliem.

Un daudz kungi, gaŗām braukdami, apstājušies un brīnīdamies brīnījušies par tik skaistiem zelta āboliem, kādi pasaulē vēl nav ne redzēti; ne dzirdēti.

Bet viens bagāts, bagāts muižnieks dabūjis zināt, ka skaistā ābele piederot bārenei, braucis bāreni precēt. Iebraucis pagalmā un vaicājis pamātei: "Kur skaistā bārene, tā, kam tā ābele pieder ?"

Pamāte, to padzirdēdama, ātri pagrūdusi bāreni zem maizes muldas un izstūmusi vienu no savām meitām pie muižnieka: tā esot meklētā! Kungs neko, ceļ brūti ratos. Kā cels ratos, tā gailis sāk dziedāt: "Ķikerikū! brūte zem muldas!"

Kungs paklausās gan, bet vēl neko, brauks projām. Pabraucis gabalā, sāks šis brīnīties: "Kā tad zelta ābele nemaz līdz nenāk? Kad tikai gailim taisnība nebūs bijusi?"

Lai braucot kučieris atpakaļ! Atbrauc atpakaļ, iegriežas pagalmā: lai nu teicamā brūte aizejot jel vienu vienīgu zelta ābolu noraut!

Šī gājēja tūlin. Bet aiziet pie zelta ābēles, nevar vis dabūt; kā sniegtos raut, ābele gaisā un nedodas rokā, lai kas. Ko viņa tur izmocījās - ne un ne.

Nu ragana sūtīs savu otru meitu, trijaci, ābolu raut; bet lai dara, ko redzēdama, tai arī ābele nedodas rokā, un gailis jau atkal iedziedās to pašu dziesmu: "Brūte zem muldas! ķikerikū!"

Tagad kungs redzējis, ka ar šīm nav ko iesākt, un gājis zem -muldas raudzīt, kas īsti tur būs? Pacēlis muldu, atradis daiļo bāreni un tūlin sūtījis to ābolus raut. Bārene piegājusi pie ābeles, ābele nolaidusi visus zarus līdz zemei, varējusi viegli jo viegli ābolus nolasīt. Beigusi lasīt, vienu ābolu vēl pasniegusi kungam. Bet kungs nu apģērbis bāreni dārgās zīda drēbēs, iesēdinājis karītē un aizvedis līdz uz pili par savu sievu. Un zelta ābele nepalikusi vis vairs tur, tā pacēlusies gaisā, gājusi karītei pakaļ un nolaidusies pils priekšā, kur palikusi arvienu, augdama kupli jo kupli.

Bet pēc kāda laika jaunai lielmātei piedzimis dēls un uz raudzībām arī pamāte atbraukusi Pilī. Lielmāte, ]auna nedomādama, gājusi pamāti godam saņemt, kā pieklājas; bet šī, ragana, ātrumā uzmetusi lielmātei lūša kažociņu pār pleciem un nobūrusi par lūsi.

Lūse aizskrējusi mežā. Bet nu pamāte visā ātrumā apģērbusi lielmātes drēbēs savu meitu, ieguldinājusi lielmātes gultā un domājusi: "To jau neviens neredzēja!"

Tomēr sulainis, tas redzējis gan, kas īsti noticis. Viņš izkurinājis pirti, aiznesis vakara laikā lielmātes bērnu pirtī un labinājis nelaimīgo māti atpakaļ no meža, saukdams: "Lūsīte, 1ūsīte, panāc šurp, te ir tavs bērniņš!"

Tūlin lūse atskrējusi pirtī, nolikusi lūša kažociņu pie malas, palikusi par lielmāti un devusi bērniņam krūti. Bet tik ko bērniņš pazīdis, tā šī mudīgi, mudīgi nolikusi puisēnu zemē, uzmetusi atkal lūša kažociņu un prom uz mežu; tikai tu vien vēl attapusi pateikt, ka trīs dienas te nākšot, vairāk gan ne.

Nu sulainis vairs neslēpis, visu izstāstījis kungam, kas noticis. Otrā dienā kungs licis atkal pirti izkurināt, bērnu aiznest, pie

teikdams sulainim, lai pamanoties, kamēr viņa bērnu zīda, lūša kažociņu notvert un tā paglabāt, ka lielmāte vairs neatron.

Labi, šis izdarījis tā. Un kā nu bērnu nolikusi zemē, tā meklējusi savu kažociņu pa kaktiem, kur nekur; bet nevarēdama atrast skrējusi pa durvim ārā un gribējusi tāpat bez kažoka mežā mukt. Tomēr aiz pirts pats kungs nu satvēris lielmāti savām rokām un nelaidis vaļā. Tad lielmāte pārvērtusies par visādiem zvēriem, visādiem putniem, visādiem tārpiem, bet kungs kā nelaidis, tā nelaidis vairs vaļā. Pēdīgi lielmāte palikusi par dzeltēnu puķi kunga rokās; bet kungs dzeltēno puķi labi saspiedis un nu vienreiz būrums atkāpies: lielmāte palikusi par cilvēku sveika un vesela.

Bet nu kungs sausās dusmās licis raganu ar viņas meitu gabalu gabalos sakapāt un tad dzīvojis laimīgi jo laimīgi ar savu lielmāti.

Piezīme. Blakus "lūša kažokam" še ir minēta arī "lūse", kas ir pārvērsta sieviete. Kā t. dziesmā no baloža tiek atvasināta balode, tā še no lūša ir radusies "lūse". P. Š.