31. A. 511. 403. A. Lerchis- Puškaitis no Biksējas. LP, VI, 811-14.

[Skaistai bārenītei bijušas divas pusmāsas : divacīte un trīsacīte. Kad trīsacīte izzinājusi, ka govs vērpj bārenītei pakulas, tad aunā pamāte likusi govi nokaut. Vecītis devis bārenītei padomu], lai pus desu no govs ierokot zemē. [Tur nu izaugusi ābele ar zelta āboliem. Kad ķēniņš aizvedis bārenīti, tad ābele nākusi viņai līdz] un koks pa jumtu ienācis pašā pilī un palicis arvienu turpat augdams. [Kad pamāte atnākusi pie pameitas raugos, tad viņa tai] uzmetusi meža kazas ādiņu; bet viens puika visu to noskatījies. [Puika nu nodomājis ķēniņieni izglābts.] Viņš ielabinājis meža kazu - ķēniņieni - vienā šķūnī. Un tiklīdz nu šī nometusi meža kazas ādiņu, tā ķēniņš pagrūdis to ādiņu apakš paduses. Nu ķēniņiene palikusi reizām par čūsku, reizām par peli un citiem kustoņiem, bet pēdīgi pārvērtusies par ratiņa sprēsliņu. Puika nu saucis, lai ķēniņš tai nolaužot šņupīti. Ķēniņš nolauzis un nu viņa palikusi atkal par cilvēku. Tad ķēniņš pārnesis kazas ādiņu mājā un uzmetis to neīstai ķēniņienei, raganas meitai. Tā tad palikusi par meža kazu un skraidot vēl šo baltu dienu pa pasauli.

Piezīme 1. Grāvendālē teikts, ka lielmāte palikusi par baltu pīli un kungam bijusi jāizzvejo pīle ar tiklu. Kad pile pārvērtusies par vārpstu, tad tā bijusi jāpārlauž un jāpārmet pār plecu. Tā nu tikai vārpsta pārvērtusies par cilvēku. L. P.

Piezīme 2 Attiecībā uz vārpsti sal. ceturtā sējuma 33. pasakas 18. un 21. variantu. P. Š.