Vienacīte, Divacīte, Trijacīte.

 

32. A. 511 A. Lerchis- Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 104 (69).

Reiz zvēri sadusmojās uz lūsu un aicina to tiesas priekšā. Lūsa dabū lapsu sev par liecinieci, bet tiesas priekšā lapsa apliecina nepatiesību. Zvēri nospriež, ka lūsai āda novelkama. Ādu novelk, bet kur nu likt? Neviens zvērs neņem, jo katram pašam savs kažoks. Beidzot nospriež ādu tam apvilkt, ko pirmo satiks.

Tai pašā brīdī ķēniņa princese ar savu istabas meitu iet pamežu pastaigāties. Zvēri satiek princesi pirmo un apvelk tai lūsas ādu Princese paliek par lūsu un neiet vairs meitai līdz uz mājām. Šī pāriet viena pati mājā un izstāsta ķēniņam, kā arī ķēniņa znotam, princeses vīram, kas noticis.

Ķēniņš sūta kaŗaspēku uz mežu, lai lūsiņu noķertu, bet kaŗaspēks izķeŗas dienām un nenoķeŗ nekā. Nu ķēniņš, ķēniņiene un znots nes uz mežu princeses bērniņu, lai ar labu lūsiņu pielabinātu. Viņi sauc: "Lūsiņ, lūsiņ! tavs bērniņš gauži raud!"

Bet lūsiņa tik atbild: "Teku, teku cauru dienu, smiltis manas kājas grauž!"

Izmocās visādi ar bērniņu, bet par veidi. Šaut arī nedrīkst -nošaus gandrīz lūsiņas vietā princesi. Beidzot ķēniņš sapērk tīklus un izrīko lielas medības. Ar tīkliem beigās lūsiņu noķeŗ. Un līdz ko lūsiņai novelk ādu, te lūsiņas vietā atkal tā pati princese.