33. A. 511.403. V. Podis Latgalē.

Dzeivuoja veirs ar sīvu, jīm beja moza meitiņa. Pēc naz cik ilga laika sīva nūmyra un meitiņa palyka buorinīte. Tūlaik veirs pajēmja ūtru sīvu, bet tei beja rogona. Veirs nadzeivuoja sātā, bet staiguoja, pelnēdams naudu. Rogonai tys beja pa pruotam un ji gribēja nūbeigt buorinīti. Buorinīte guoja gonūs, un rogona devja jai daudz sprēst un pasacēja: "Jo tu nasasprēsi, tad lobuok naej uz sātu!"

Rogonai beja pīcas meitas. Pyrmajai meitai beja vīna acs, ūtrajai divi acis, trešajai treis, catūrtajai četras acis, pīktajai pīcas acis.

Pyrmā dīnā nūsyuta rogona pyrmū meitu ar vīnu aci pasavērt, kai buorinīte sprēs, bet buorinīte nūīt gonūs, sāstas uz akmeņa un raud. Atīt pi juos moza gūtiņa raibalīte un soka: "Kuo tu raudi, meitiņ? Nasak nikuo es tevi pamuocīšu. Tevi sorgoj rogonas meita ar vīnu aci. Tu kai īraudzēsi rogonas meitu, pasauc juos un pasok: "Ej šur, muosiņ, es tev paīskuošu golvu!" Un kad īškuosi jai golvu, pasak tai: "Mygu, mygu, vīna actina:" Jei aizmigs. Tad es atīšu pi tevis un sasprēsim."

" Nu labi!"

Buorinīts īsavēŗa roganas meitu un soka: "Ej šur, muosiņ, es tev paīskuošu galviņu!"

"Na," soka rogonas meita "tev nav laika, tev juosprēž!" Buorinīte soka: "Man laika gona!"

Tai jei pajēmja īskuotu golvu un īskuodama soka: "Mygu, mygu, vīna actiņa!"

Tei meita aizmyga. Tod atīt gūtiņa uz buorinīti un suoc buorinīte struoduot. Pa vīnu austiņu vydā laiž, pa ūtru uorā, dzeitiņa tai izskrīn. Tai buorinīte mudri sasprēdja, cikom rogonas meita gulēja. Cēļās rogonas meita, jau buorinītei pastruoduots.

Nūguoja rogonas meita vokorā uz sātu. Rogona vaicoj : "Nu, meitiņ, voi redzēji, kal sprēdja?"

"Na, naredzēju, aizmyguse beju."

Tai rogona syutēja vysas pīcas meitas; četras meitas nikuo yaredzēja, bet pīktuo nūsorguoja. Buorinīte, īskuodama golvu, pasacēja tikai : "Mygu, mygu, vīna actiņa. mygu, mygu, ūtra actiņa, mygu, mygu; treša actiņa, mygu, mygu, catūrta actiņa!" Bet pīktuos napasacēja. Četrys acis aizmyga, bet pīktuo redzēja, kai buorinīte struoduoja ar gūtiņu. Nūguoja uz sātu i pasacēja, ka buorinīte ar gūtiņu sprēdja. Rogona soka: "Kausim gūtiņu zemē!"

Buorinīte izdzierda, ka kaus gūtiņu zemē, nūguoja un raud pi gūtiņas. Gūtiņa soka: "Naraud, meitiņ, lai kaun; tikai nadūd munu zornu nikam teirēt. Teirēdama zornas, atrassi zalta komūlīti !"

Rogona nūkova gūtiņu, bet buorinīte soka: "Īdūdīt man zornas teirēt!"

Rogona arī atdūd jai zornas. Buorinīte teirēdama atrūn zalta komūlīti un nūlīk pi sevis, bet kai jei smēla yudeni, tai īkrita komūlīts dīkī. Nūguoja ūtru reizi buorinīte uz dīki un veras, ka izauguse lela uobele nu tuo zalta komūlīša. Tymā uabelē ir zalta uobūļi, bet nu tuos uobeles nikas navar dabuot uobūļu.

Izdzierda kē:iiņa dāls par taidu uobeli, ka navar nikas dabuot uobūļu, un soka: "Braukšu es arī!"

Tai kēniņa dāls atbraucja un soka: "Kas man dabuos nu ituos uobeles uobūļu, tū es jemšu par sīvu!"

Tyulen rogona nūsyuta sovas meitas. Kad jus pīīt pi uobeles, tai uobele pasaceļ uz augšu un navar rogonas meitas dabuot uz augšu un navar dabuot uobūļu. Tūreiz kēniņa dāls soka: "Varuobūļu. Nūskrīn paša rogana uz uobeļi. Tai pat uobele pasaceļ byut ir pi jyusu kaida ganeite?"

Rogona soka: "Ir taida cyuku gane; bet kad mēs jau nadabuojām, tad jei ari nadabuos."

Bet kēniņa dāls soka: "Lai īt!"

Tai nūguoja tei ganīte un dabuoja pašus lobūs uobūļus kēniņa dālam. Tūreiz kēniņš buorinītei īdūd lobas kūrpes un lobu kleiti un pasaka : "Taidā un taidā laikā es atbraukšu pakaļ."

Kēniņa dāls nūbrauc pa ceļu. Tyuleņ rogona atjem nu buorinītes vysu, un apvalk sovai meitai; bet kūrpes jai nalein kuojā -maziņas. Rogona pajem ar ciervi nūcārt pierstus un īmauc kuojuos, bet buorinīti pabuož zam kubula.

Pēc nazcik laika, kai sacēja, kēniņa dāls ari atbraucja. Jis veras, ka na tei, kura dabuoja jam uobūlu, nosoj juo kleitu. Rogonai beja moza kucīte un tei rej "Nu ir buorinīte zam kubula."

Bet rogona tū kucīti baroj un syt, vys tei kucīte napuorstuoj rīt. Tad kēniņa dāls i dūmoj: "Pasavēršu zam kubula, kas tī ir?" Pazaver - redz, ka tei, kura dabuoja jam uobūlu. Tad jis jū pajēmja apvylka lobas drēbes un soka: "Brauksim pa ceļu!" Bet rogona soka: "Brauc ari, bet man paliks tova uobelīte!" Tūreiz nūīt buorinīte pi uobeles un raud: "Tagad tu, uobelīt, paliksi rogonai!"

Uobele soka: "Naraudi, kad jyus brauksit car mani, tad es ar jyusim reizē nūbraukšu.

Buorinīte atīt, sāstas zyrgūs un brauc pa ceļu, bet rogona dūmoj, ka jai palīk uobele. Tūreiz īsaver, ka uobele nūbrauc reizē ar buorinīti. Kū rogonai darīt? žāl uobelītes. Sāstos jei un laidjas pakaļ dzeitīs pēc jūs. Nazcik reižu nūkret zemē, nūsasyt un atīt atpakaļ.

Kēniņš ar sovu sīvu nūbraucja uz sātu un dzeivoj naz cik laika. Zynoma līta, kēniņa dāls staiguoja medībuos. Atsaroda jo sīvai dāls. Tymā laikā atguoja rogona, bet juo sīva nazvnuoja, ka jei ir rogona, dūmuoja: tai kaida vaca sīvīte.

Kēnīņa dāla nabeja par dīnu sātā un beja tikal sīva ar dālu. Rogana pajēmja kēniņa sīvu, nūsleicynuoja dīkī, bet paša palyka par tuo bārna muoti. Atīt pēcuok kēniņš un veras, ka tys bārns nūīt pi dīka un pa nalelu šaltiņu atīt atpakaļ. "Nu," dūmoj kēniņš, "kū jis tī dora? Vojag īt posavērt."

Nūīt kēniņš uz dīki, nūsagloboj. un veras, ka atīt juo dāls. Tyuleņ izlein juo sīva nu dīka, pabaroj sovu dālu un palaiž uz sātu, bet paša īlein atpakaļ dīkī. Tūreiz kēniņš pīīt pi dīka un vaicoj nu sovas sīvas: "Kai tevi gluobt nu ituo dīka?"

Sīva soka jam: "Pajem mani sovā rūkā, es byušu par vardivi, tūreiz puorsagrīššu par vysaidim zvērim, bet tikai tu nasabeist. Un kad es palikšu par rupuci, tūlalk puorlauz mani uz pusem un es. Palikšu, kaida beju leidz šam laikam!"

Tai kēniņš padarēja. Kad palyka sīva par rupuci, tūlaik jis puorlauzja jū uz pusem un jei palyka taida pat sīva, kaida ogruok beja. Tūlaik nūguoja jī uz sātu un dzeivuoja laimīgi; bet tū rogonu pīsēja zyrgam pi astes, izvedja uz teiruma un izspārdēja.