34. A. 511. 510. 403. H. Skujiņa. Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Liela meža malā, mazā būdiņā dzīvojuši tēvs ar māti un viņu vienīgo meitiņu. Visa viņu manta bijusi raiba gosniņa. Tēvs nomiris papriekšu, tad nomirusi māte un meitene palikusi bārene. Bārenīti pieņēmusi sev par audžu meitu nāburgu saimniece un atvedusi uz savu māju arī bārenītes gosniņu.

Pie pamātes bārenītei klājies gŗūti, jo pamāte bijusi ragana, viņas meitas niknas un nejaukas. Vienai pamātes meitai bijusi tikai viena acs un to saukuši par Vienaci; otrai bijušas divas acis, tāpat kā visiem cilvēkiem, un to saukuši par Divaci; trešai meitai bijušas trīs acis un to saukuši par Trīsaci.

Bārenīte gājusi ganos. Kad viņa sadzinusi lopus mājā, tad pamāte likusi tai strādāt grūtākos mājas darbus. Pamāte bārenīti baŗojusi ar smilšainām karašām. Tādēļ arī viņa bijusi vienmēr izsalkusi un raudādama lūgusi Dievu. Kad bārenīte dzinusi lopus ganībā, tad pamāte tai devusi līdz ratiņu un likusi vilnu vērpt. Vilnas bijis tik daudz, kad bārenīte to nevarējusi nekad savērpt. Bet mājā pārnākot ar nesavērptu vilnu, pamāte bārenīti kūlusi un likusi tai visu nakti vilnu vērpt.

Bārenīte raudājusi un lūgusi Dievu. Vienīgā viņas draudzene bijusi mātes gosniņa. Reiz bārenīte mežā ganījusi govis. Viņa piegājusi pie savas nomirušās mātes gosniņas, glaudusi tai pieri un rūti, rūgti raudājusi. Pa mežu nācis sirms vecs vecītis un pienācis pie raudošās bārenītes. Vecītis prasījis tai, kādēļ viņa raud? Bārenīte visu, visu izstāstījusi. Tad vecītis teicis: "Kad tev ēst gribas, tad pieej pie savas gosniņas un saki: "Gotī, dod man maizīti!" vai arī: "Gotī, uzklāj man galdiņu!" Kad tev dauidz vilnas ko vērpt, tad ej pie gotiņas, tā tev palīdzēs viņu savērpt."

Un vecītis izmācījis, kā lai dara. Nu vairs bārenītei negājis tik grūti. Kad tai gribējies ēst, tad gotiņa uzklājusi galdu un bārenīte paēdusi. Kad bijis daudz vilnas ko vērpt, tad bārenīte piegājusi pie gotiņas. Viņai pa vienu nāsi gājusi viņa iekšā, pa otru nākusi dzija ārā, bārenīte stāvējusi tai blakus un situsi sev viegli pa ceļgalu un skaitījusi: "Vērpies villī, vērpies!"

Nu bārenīte savērpusi vienmēr visu pamātes doto vilnu. Viņa palikusi sārta un skaista, jo nebijis vairs trūkums jācieš. Pamātei likusies visa tā lieta aizdomīga. Lai viņa devusi bārenītei uz ganiem līdz vai veselu podu vilnas, viņa to visu arvien savērpusi. Nu pamāte sūtījusi bārenītei līdz uz ganiem savas meitas, lai tās novaktētu, kas īsti bārenītei palīdz.

Pirmā dienā bārenītei atnākusi uz ganiem līdz Vienace. Bārenīte nevarējusi nu ne ēst, nedz vērpt. Viņa teikusi uz Vienaci: "Do, māsiņ, es tev paieskāšu galvu!"

Bārenīte ieskājusi Vienacei galvu un dziedājusi: "Guļ viena actiņa, guļ otra actiņa ar!"

Vienace aizmigusi. Bārenīte paēdusi un savērpusi vilnu. Vakarā viņa modinājusi Vienaci un abas dzinušas lopus mājā. Nākamā dienā pamāte sūtījusi bārenītei līdz uz ganiem Divaci, lai tā novaktē. Divaci bārenīte iemidzinājusi galvu ieskādama un dziedādama: "Guļ viena actina, guļ otra actiņa!"

Divace aizmigusi. Bārenīte atkal visu padarījusi un vakarā modinājusi Divaci un viņas dzinušas govis mājā. Arī Divace nevarējusi novaktēt.

Trešā dienā nākusi bārenītei līdz uz ganiem Trīsace. Bārenīte atkal tai ieskājusi galvu un dziedājusi: "Guļ viena actiņa, guļ otra actiņa!"

Bārenīte dziedādama aizmirsusi pieminēt trešo actiņu un tā Trīsacei palikusi trešā acs pusviru. Nu tā visu redzējusi.

Kad vakarā bārenīte ar Trīsaci sadzinušas lopus mājā, tad Trīsace pamātei visu izstāstījusi. Pamāte likusi bārenītes govi nokaut.

Nu vairs bārenītei nebijis ne galda klājējiņas, ne vilnas vērpējiņas. Bārenītei sākušās agrākās, bēdu dienas . . . Viņa raudājusi gauži, gauži un lūgusi Dievu. Drīz vien vecais vecītis atkal pienācis pie bārenītes un prasījis, kādēļ tā raudot? Bārēnīte nu izstāstījusi, un vecais vecītis teicis : "Uzmeklē gotiņas desas, kas pagalmā mētājas, izroc bedri un iestādi tās tur. No desām izaugs zelta ābele. Tās ābeles ābolus tu tik viena vien varēsi dabūt un tie augs ziemu vai vasaru."

Vecītis atkal aizgājis. Bārenīte izdarījusi, kā vecītis teicis, un otrā dienā pagalmā izaugusi zelta ābele. Pamāte ar savām meitām gribējušas ābolus raut, bet tie nedevušies. Viņas gribējušas ābeli nocirst, bet arī nevarējušas. Nu bārenītei gājis atkal labi. Zelta āboli bijuši ļoti gardi un bārenīte tos ēdusi, cik vien gribējusi.

Reiz tur jājis ķēniņa dēls un apturējis zirgu pie bārenītes zelta ābeles. Bārenīte iedevusi ķēniņa dēlam zelta ābolu. Kad ķēniņa dēls apēdis ābolu, tad iemīlējies bārenītē. Viņš tai atsūtījis zelta kurpes un apsolījies otrā dienā tai braukt paka[ un to vest uz sava tēva pili.

Pamāte ar savām meitām apskaudusi bārenītes laimi. Viņas tai noņēmušas zelta kurpes. Zelta kurpes bijušas maziņas un nederējušas pamātes īstām meitām. Kurpes beidzot uzmocījusi Divace kājās, bet tai bijuši jānogriež lielie kāju pirksti. Drīz vien princis atbraucis pēc bārenītes. Pamāte pamanījusi ķēniņa karieti un ieslodzījusi bārenīte zem kubla. Divace gājusi ķēniņa dēlam pretim un tas to vedis uz sava tēva pili. Arī zelta ābele

gājusi līdz. Bet aiz ķēniņa dēla karietes sākušas laidelēties zīlītes un tās dziedājušas: "Ci, ci, ci! īstā brūte mājā, asins kājā."

Ķēniņa dēls gan klausījies, bet nesapratis. Bārenītei laimējies tikt no kubla apakšas ārā. Viņa skrējusi karītei pakaļ. Jo tuvāku ķēniņa dēls piebraucis tēva pilij, jo stiprāki zīlītes dziedājušas: "Ci, ci, ci! pilla kurpe asiņu, īstā brūte mājā."

Ķēniņa dēls brīnījies. Pie lielas upes ķēniņa dēla karīti panākusi bārenīte un prasījusi ķēniņa dēlam, lai tas atdod viņas zelta ābeli. Bet tūlin arī zīlītes dziedājušas: "Ci, ci, ci! īstā brūte stāv ārā, ragana sēd karītē."

Nu arī ķēniņa dēls sācis tā kā ko nojaust. Viņš apskatījies Divaces kājas. Kā tad! tās bijušas notašķītas ar asinim. Nu ķēniņa dēls sapratis. Viņš licis raganu iesviest upē un bārenīti iesēdinājis karītē. Arī zīlītes apklusušas un aizlaidušās.

Ķēniņa dēls apprecējis bārenīti. Pēc gada viņiem piedzimis pirmais dēls. Pamāte dabūjusi zināt, ka viņas meitai piedzimis dēls, gājusi uz pili raugās. Viņa nezinājusi, ka Divace ir noslīcināta. Kad pamāte ar Vienaci nonākušas pie upes, tad Vienace teikusi: "Vai re, cik skaista niedre! Es to nolauzīšu . . ." Un Vienace sākusi niedri lauzt.

"Vai, vai māsiņ, neraun man nabiņu ārā!" teikusi Divace no upes dibena.

Nu pamāte sapratusi, ka viņas Divace ir noslīcināta un bārenīte ir pilī. Viņa nodomājusi atriebties.

Pamāte iegājusi ķēniņa pilī, aiztriekusi bārenīti vilkatās un atstājusi Vienaci tās vietā. Vienace zīdījusi ķēniņa dēla bērnu mazo princi, bet tas raudājis, jo raganas krūtīs nebijis zīdala. Vecā amba to zinājusi un princi auklēdama dziedājusi: "Aijā, aijā. mazais bērnī, naktī ēdīsi mātes pupu, dienā dzelzs pupu."

Vecā amba naktī gājusi uz mežu un nesusi mazo princi mātei pretim. Ap pusnakti bārenīte, vilkata, atskrējusi pie lielā akmeņa un nometusi savu vilka ādu, zīdījusi savu dēliņu. Tad viņa atkal aizskrējusi par vilkatu mežā iekšā.

Otras dienas vakarā vecā amba auklējusi mazo princi un dziedājusi: "Aijā, aijā, mazais bērniņ, vēl vienu nakti ēdīsi, tad mirsi."

Ķēniņa dēls dzirdēji vecās ambas dziesmu. Viņš tai prasījis ko tas nozīmē. Amba ķēniņa dēlam visu izstāstījusi. Ķēniņa dēls licis vārtu sargam aizvest uz mežu 12 asis malkas un nokurināt lielo akmeni gluži baltu. Naktī ķēniņa dēls ar ambu un mazo princi gājuši uz lielo akmeni. No meža izskrējusi vilkata, bārenīte, un nometusi savu vilka ādu. Bet ķēniņa dēls saķēris bārenīti un nelaidis vairs vaļā. Amba uzmetusi vilka ādu uz nokurinātā akmeņa. Tiklīdz āda bijusi uz akmeņa uzmesta, bārenīte ķēniņa dēla rokās pārvērtusies par čūsku. Bet ķēniņa dēls to nelaidis vaļā. Tad vēl bārenīte pārvērtusies gan par lapsu, gan lauvu un citiem zvēriem. Vispēdīgi tā palikusi par žurku. Ķēniņa dēls to nelaidis vaļā, Stunda bijusi jau pagājusi. Bārenīte no žurkas pārvērtusies par cilvēku un raudājusi ķēniņa dēla rakās. Bārenīte bijusi tagad mēma.

Vecā amba izmācījusi ķēniņa dēlu, kā lai dara. Svētdienas rītā ķēniņa dēls pievedis zirgu pie pils un maucis tam sakas astē. Tas bijis jādama tā, lai bārenīte to redz. Bārenīte to redzējusi un sākusi smieties. Kad ķēniņa dēls zirgam maucis sakas trešo reiz astē, tad bārenīte uzreiz teikusi: "Ūja, vai tad tu nu nemāki vairs zirgam saku uzmaukt?"

Bārenīte bijusi atkal valodu atdabūjusi. Ķēniņa dēls licis visas trīs raganas sagūstīt, iespundēt naglu mucās un laist no kalna lejā.

Ķēniņa dēls ar bārenīti dzīvojot laimīgi savā pilī vēl šo baltu dienu.