35. A. 511. 510. 403. Skolniece M. Bycāne Eglūnē. N. Rancāna krājumā.

Sen senūs laikūs vīns saimnīks ar saimenīcu dzeivuoja dižan

boguoti, un nabeja jīm citu bārnu, tikai vīna meitene. Meitiņu viņi mīļuoja un sorguoja kai aci pīrē. Meitiņai tūmār pīguoia nalaimīgas dīnas: nūmira viņas muomiņa. Viņas tāvs apsaprecēja ar rogomu, kurai beja treis meitas. Ti niknuo pamuote lika struoduot buorineitei daudz gryutu dorbu. Kad tei buorineite aizdzina gonūs lūpus, to pamuote deve jai par vīnu dīnu sasprēst po treis muorceņis dzei[v]s. A jo jei napadorēja sova dorba, tod pamuote lika tai lelu struopi. Muote mierdama beja pamatuse sovai meitiņai vīnu gūteņu, un tei gūteņa paleidzēja jai puornest visis skumis un sasprēda jai ari tū dzeivi. Pamuote navarēja saprost, kur jei tik daudzi var sasprēst. Dūmoja pamuote, kū dareit ar jū.

Tai tei pamuote nūsnutēja sovu meitu, lai tei meita radzātu, kai jei sasprēž tūs linus. Tai tei buorineite soka uz pamuotes meitas ciši meiļi: "Dūd, muoseņ, lai es tev paīskuoju golveņu."

Tei suoka īskuot galvu, un īskuadama dzīduot: "Migu, migu, vīn' acteņ, migu, migu, ūtr' acteņ!"

Un tei rogonis meita aizmiga. Kai tik itei aizmiga, tai buorirreite pajēme pasauce sovu gūteņi un tei gūteņa tūs linus mudri sagramova, a buorineite pa kreisū ausi iztina dzeivi uorā un tai otkon uotri padarēja dorbu. Daguoja vokars, atdzina lūpus uz sātu abas divi. Pamuote vaicova sovai meitai: "Vai redzēji, kai jei sasprēde, voi neredzēji?"

Meita suoka sovai muotei maluot: "Man golva smagi sasuopēja un es naredzēju, kai jei padarēja."

Tai muote sazalomova sovu vacuokū meitu un ūtrā dīnā palaide ūtru meitu vārtūs, kai buorineite sasprēž sovu kūdeļi. Tai buorineite padorēja vēl ar jū tai pat, kai i ar pirmū meitu, un aizmidzēja jū, golvu īskuodama. Atdzan vokarā uz sārbu lūpus, vaicova muote: "Voi redzēji, kai sasprēde nabadze kūdeļi?"

I tei ari suoka maluot, ka jei poša sasprēde ar sovom rūkom. Tai moute naticeidama lika īt trešai meitai vārtūs, kai jei sprēž kūdeļi. Trešuo muosa beja poša jaunuokuo, un jai beja treis aces: divi beja pīrī a trešuo pakausī. Buonineite pajēme iai īskuot golvu, suoka dzīduot un jū midzeit: "Migu, migu, vīn' acteņ, migu, migu, ūtr' acteņ.

Tai meitai div ac's gon aizmiga, a trešuo acs, kur beja pakausī, palika plota, naaizmiguse. A buorineite nazinova, ka rogonis meitai ir treis ac's. Buorineite suoka sprēst sovu kūdeļi. Gūteņa sagramova, a jei iztina pa kreisū ausi dzeivi. Itū visu nūsavēre tei rogonis meita. Atguoja vokors, atdzina jei uz sātu lūpus, rogonas meita suoka stuosteit sovai muotei par tū, kas sprēde linus. Pēcuok niknuo pamuote suoka runuot uz sova saiminīka, ka vajaga nūkaut buouneites gūteņu. Tai tei gūteņa ūtras dīnas reitā soka sovai meitiņai buorineitei: "Reit mani kaus, un tu, ka teireisi munas zornas un atrassi munuos zornuos zalta uobelteņu, tū tu atnessi un īdēsteisi pī ustobas gola duorzā."

Daguoja reits, tei pamuote sarunova tāvam, ka vajaga gūteņis kaut zemē. I nūkova gūteņu. A tei buorineite cīši raudova lūteņis. Nūkova, daguoja laiks teireit zornas. Jei atroda zornuos zalta uobūltem un īdēstēja jū duorza golā. Tī na par garu laiku izauga skalsta uobele ar daudzi zalta uobūlim. Visi breinējus nu kurīnes tā taida uobele atsaroduse. Nikas navarēja nivīna uobūla nūraut, kai tik buorineite. Daudzi reizu gribēja pamuote nūcierst tū uobelneicu, bet navarēja nūcierst, tal uobeleite cēlēs uz augši.

Tai buorineite prosējuos pamuotei uz bazneicu, bet pamuote pajēme sajauce palnu divi garčas ar mogonom un pascēja jai: "Ka ituos mogonas nu palnu izpiusi, tod vari īt, kur zini, da vokara."

Tai tei buorineite panese tuos mogonas da uobelei. Nu tuos uobeles saknu izskrēja lels un skaists zirgs, kurs kai skrēja puer, ar vīnu muti izpiute mogonas. Tei meitiņja tam zirgam pa vīnu ausi īleida, a pa ūtru izleida un palika ļūti skaista ar skaistom drēbem, kā ūtras taidis meitis nikur vaira nabeja. .

Nūbrauce jei uz bazneicu ar skaistū zirgu. Tei bazneica beja natuoļi nu ķēniņa pilis. Paša kēniņa dāls īsavēre skaistū meitiņu. Kad meitiņa izguoja uorā, jei sādās karetā un mudri aizbrauce uz sātu, a poša pa vīnu ausi īleida, pa ūtru izlcida un jei palika, kaida beja ogruok. Atguoja vokorā visi uz sātu un suoka stuosteit por tū vīna ūtrai, ka šuos redzējušas šūdīn tik skaistu jumpravu, ka nakod sovā dzeivē nabejušis redzējušis. A buorineite; uz cepļa gulādama, atsasauce: "A, muoseņis, mož es tī beju."

Juos soka: "Kū tu, palnuruška, runoj?"

Atguoja ūtra svātdīna, buorineite suoka vēl praseitīs nu pamuotes, lai jū atlaiž uz bazneicu. A pamuote pascēja: "Ka izpiusi divi garčis mogonu nu palnim, tod vari īt."

Nu uobelis otkon izskrēja divi leli zirgi un izpiute tuos mogonas. Tei meita vīnam zirgam izleida por ausi i palika vēl skaistuoka, kai beja, un tod nūbrauce uz bazneicu.

Ūtrā svātdīnī kēneņa dāls pascēja sovim laudim, lai pilnavoj un lai pīlej pi durovu sveku. Skaistuo meitiņa kai guoja, tai jai nūmuka kaloša. Jei nūbrauce uz sātu bez kalošas, a kēniņa dāls atroda tū kalošu un pajēme līdz. Muojā buorineite darīja otkon taipat, kai ogruok. Atguoja vokorā uz sātu pamuotes meitis un suoka stuostīt, ka redzējušas ļūti skaistu jumpravu. Buorineite atsasauce: "Muoseņis, mož es tī beju."

Juos atbildēja: "Ai, ai, muļkis, kur tu varēji biut, taida nabadze ?"

Kēniņa dāls pats suoka braukaļuot, mēreidams kalošu, un atguoja ziņa, ka brauks ari uz rogonas muoju. Tūlaik pamuote pajēme itū buorineiti, paspīde klāvā zam silis, a paša sovis meitis apgērbe ļūti grazni. Rogona aptēse sovom meitom kuojis un kod atbrauce kēniņa dāls pogolmā, tod suoka griust prīškā sovu meitu, kab mēreitu kuojis. A beja kēniņa dālam leidz vīna kuceite, uzt tei kuceite suoka rīt: "Au, au, buorineite ciuku klāvā!"

Kēneņa dāls pasiutēja sowu kučeri uz klāvu pazaskateit. Kučers pazavēra zam silis un izvilka skaistū meitiņu. Pamērēja kalošu - taišņi pa kuojai! Tod buorineite nūguoja da uobelei, pasasauce sovus zirgus un dabuoja savas graznuos drēbes. Tod buorineite izruove sovu uobeli, īsādās kēneņa dāla karetā un aizbrauce uz kēnena pili. Apsaprecēja kēneņa dāls ar buorineiti un dzeivova laimīgi.

Pēc goda atsaroduos jīm dāls. Na por garu laiku nūguoja pamuote cīmā da sovai pameitai, kod poša kēneņa nabeja sātā. Pasacīmovuse suoka jū liugt, lai pavadeitu jū pameita puor Daugavu uz muojom. Kēneņīte, nikuo napaduomovuse, ari aizguoja. Rogona īgriude kēneņiti yudinī, un yudins jū nūnese pa ceļu. rogona puarsavērte par kēneņīti. Vokorā atguoja kēneņš uz sovu pili un ari ūtrā dīnā jis vēl napazina, ka jei na juo sīva; bet jis redz, ka uobelnīca suoka kaist. Bārna meita ar bārnu nūguoja uz tū Daugavas molu, kur rogona kēneņīti īgriude yudinī, un suoka klīgt Daugavas malā: "Peilan, peilan, še tovs bārns."

Tei kēnenīte atskrīn pa yudiņam. Jei nūsamozguoja uri nūsakratēja uz molas, pazeidēja sovu bārnu un soka uz meitas tai: "Reit es vēļ tuoļuok biušu, vēl cīšuok tu marni sauc!"

Jei vēl pastuostēja meitai, lai pasoka juos veiram kēneņarn, lai jis atīt pilnavuot un lai palīn zam rota zamaškas. Un kal jei tik atskrīs, lai jū kēniņš giun rūkuos, i lai tur. "A kod es palikšu por vuorpsti, to lai puorlauž pa pusei!"

Meita, atguojuse uz pili nu Daugavas molas, izstuosta kēneņam por visu. Jei pasacēja ari : "Itei ira rogona, kura ira pilī, a tova sīva ir Daugavā īgriusta."

Kēneņš nu heja ūti nalaimīgs, rogona gon piulējās jū īprīcinuot, bet nikos naizguoja. Ūtrā dīnā kēneņš guoja ar meitu un bārnu uz Daugavas molu. Dabraukuši pi Daugavas molas, suoka klīgt lelā bolsā: "Peilan, peilan, še tovs bārns."

Verās, ka atskrīn nu tuolīnes kēneņīte, izskrīn uz molas, suok sovu bārnu zeideit. Kai pazeidēja bārnu, jei grib otkon skrīt pa ceļu, bet kēneņš jū sagiva un turēja cīši rūkuos. Jei palika par tuorpu un por visu visaiduokim zvērim, a jis vis turēja un nalaida vaļā. Kai palika por vuorpsteiti, tai jis puorlauze, a jei tyuleņ palika taida pat kēneņīte, kai beja. Atguoja visi prīceigi uz kēneņa pili. Atroda tī ari rogonu, dasēja ju pi zirgu astes un izraustēja gobolūs. A buorineite palyka por kēnenīti un dzeivuoja laimīgi.