36. A. 511. Skolnieks V. Barkovskis Latgalē.

Dzīvoja vīrs ar sievu, viņiem bija divas meitiņas un viens puisēns. Vienu rītu visi trīs bērni iet mežā ogas lasīt. Mežā viņi drīz pielasa visus groziņus pilnus ar ogām. Nu viņi taisās iet mājā, bet labu gabalu pagājuši, ierauga resnu ozolu, kur visi atsēžas un aizmieg.

Ragana, gaŗām skriedama, ierauga gulošos bērnus, un nobuŗ tos, lai šie nekur tālāk netiek, kā tik uz viņas māju. Tad pati ragana uzsēdās slotas kātā un aizskrēja.

Saulei rietot bērni pamostas un sāk raudāt. Netālu viņi ierauga mazu mājiņu, kur uguns spīd. Pieiet pie mājiņas un apstājas. Tūlin izskrien ragana ārā un sauc : "Nākait iekšā, mani mīļie bērni, rītā aizvedīšu visus pie tēva un mātes."

Tad bērni palika ļoti priecīgi un sāka viens ar otru spēlēties. Ragana viņus arī vēl labi paēdināja. No rīta jau bērni prasās mājā, bet ragana atbild, ka vēl šiem esot jāpaganot govis kādu vasaru, tad tik varēšot mājās tikt. Viņi neko nevarēja raganai padarīt - bija tik jāgana govis. Iet visi trīs ganos, gan dziedādami, gan raudādami. Uz priekšu viņiem klājas arvienu grūtāki. Ragana deva meitenēm linus un vilnu vērpt, un vēl tik daudz, ka viņas nevarēja savērpt. Bet ja viņas nebija visu savērpušas, tad dabūja pērienu. Puisēns bija iesācis vienu raganas govi ļoti labi baŗot, un tā govs sāka reiz ar viņu runāt: "Māju jums būs gŗūti atrast un no raganas tik viegli vaļā netiksit. Pēc nedēļas būs jums vēl gŗūtāki darbi."

Pagāja nedēļa un ragana deva meitenītēm vēl vairāk vērpjamā, bet kad tās vakarā nebija visu savērpušas, tad ragana piesēja meitenītes pie savas gultas, plūca pie matiem un pēra ar žagariem.

Govij bija ļoti žēl mazo bērnu, viņa teica puisēnam, lai viņš to vilnu un linus paglabā, kad māsiņas aizmieg. "Tad es ar tevi visu savērpšu. Tu laid man vērpjamo pa vienu ausi iekšā un pa otru vilksi dziju ārā."

Puisēns to tā visu izdara. Kad pienāk pusdiena, tad meitiņas sāk savā starpā runāt: "Nezinām, vai šodien varēsim pusdienu gulēt, jo mums vēl ļoti daudz ko vērpt." Puisēns viņas mierina, ka vēl vakars esot tālu un viņš ar palīdzēšot, lai tik paguļoties. Puisēns paņem visu vilnu un linus, aizskrien pie govs un bāž viņai pa vienu ausi iekšā un no otras puses velk gatavu dziju ārā un tin kamolā. Par neilgu laiciņu visa vilna un lini bija savērpti. Dzijas aiznes un noliek tur, kur agrāki stāvēja lini un vilna. Meitenes kā aizmiga, tā nogulēja līdz saules rietam. Saulei norietot, puisēns pieceļ savas māsas sacīdams: "Celieties augšā! vai neredzat, ka. jau saule riet?"

Ragana jau meklē žagarus, ar ko pērt abas meitenes. Puisēns saka uz māsām: "Skriesim drīzāk uz māju. Es ar' vēl varu dabūt pērienu, ka tik ilgi govis nedzenam mājā."

Meitenes sāka raudāt, ka viņām šodien tik daudz darba nedarīts. Baidās jau pavisam iet pie raganas atpakaļ. Atnākušas mājā, viņas sabīstas, ka jau viss darbs padarīts. Tad viņas sāka savu brāli godāt, ka viņš jau visu padarījis. Otrā dienā brālis visu izstāstīja, ka viņš esot savērpis, lai viņas šodien arī neko nebēdā par pērienu. Bet ragana, redzēdama, ka meitenes var visu savērpt, dod tām arvien vairāk vērpjamā.

Meitenes pieiet pie govs, viena laiž vērpjamo pa vienu ausi: iekšā, otra velk dziju ārā. Tā viņām veicās darbs ļoti ātri, nemaz nemanot. Ragana domā, ka nu nevar būt viss pareizi, ka meitenes var tik daudz savērpt. Agrāk nesavērpa ne desmito daļu, bet tagad strādā kā par brīnumu.

Ragana iet skatīties, kā viņas vērpj. Aizgājusi redz, ka viena laiž vilnu un linus govij ausī, bet otra velk ārā gatavu dziju. Ragana nu grib nokaut to govi, kas bērniem palīdz.

Jau govs pati paredzēja, ka viņu kaus, un pasacīja bērniem : "Ja mani nokaus, tad jūs man nogrieziet vēdera malu un nēsājiet sev klāt, tad es jums visu, kas darāms, stāstīšu." Kad govi nokāva, ta bērni tūlin nogrieza vēdera malu un nēsāja līdza. Tā mala nu viņiem arvienu palīdzēja.

Reiz mala viņiem stāsta: "Jūs šodien eita Pa ceļu uz to pusi, kur saule būs, tad jūs tiksit mājā. Bet es runāšu ar raganu par dienu, un viņa domās, ka jūs vēl te esat."

Bērni tā visu izdarīja, atstāja malu, kur viga stāvēja, bet paši aizgāja, kur saule spīdēja, un tad laimīgi tika mājā pie vecākiem. Tēvs ar māti nu bija ļoti laimīgi, jo tie jau bija nobēdājušies, ka bērni dabūjuši mežā galu.