37. A. 511. K. Tarzieris Druvienā. LP, V, 130, 3.

Vienam ķēniņa dēlam gribējies precēties, bet nevarējis sagudrot, kutu lai prec. Gājis pie paregona. Paregons teicis:

"Brauc pa visu valsti un lūko tādu atrast, kas tev kaunās acīs skatīties." Labi. Otrā dienā braucis gar ciemu, kur īstā meita un pameita linus plūkušas. Pašu laiku īstā meita bārenīti bārusi; bet tiklīdz ieraudzījusi lepno ķēniņa dēlu, tūlin smaidījusi kā saule un skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc ; pameita turpretim plūkusi savus linus un pazemībā nemaz acis nepacēlusi uz augšu. Nu ķēniņa dēls iegājis pie saimnieces, teikdams: "Pārsauc to meitu, kas linus plūcot apkārt neskatās! Es viņu precēšu."

Bet saimniece pasaukusi īsto meitu. Ķēniņa dēlam licies. ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis atkal pie paregona padomu prasīt. Paregons teicis: "Aizbrauc precībās un sūti abas meitas Daugavas malā, tur būs bērza celmā zelta cirvītis iecirsts. Kas cirvīti pārnesīs, tā būs īstā."

Labi, sūtījis cirvītim pakaļ. Papriekšu gājusi īstā meita, atradusi Daugavas malā bērza celmu un gribējusi cirvīti ņemt; bet cirvītis, cik kampusi, tik palēcies gaisā un nodevies rokā. Īstā meita izmocījusies ilgu laiku un tad sākusi cirvīti lādēt: "Neģēlis, kaut sapuvis! šis man rokā nedosies!"

Bet lādot cirvītis vēl augstāk palēcis - īstā meita pārgājusi bešā.

Nu gājusi pameita. Tai arī cirvītis lēcis gaisā, bet viņa lūgusies: "Cirvīti, cirvīti, ko lēc, ko mani skumdini? Nelēc, nelēc, cirvīti labais!"

Un, re - cirvītis ļāvies pielūgties, iecirties celmā un atdevies pameitai.

Bet saimniece aiz vārtiem skatījusies nelabām acim, kā ienīstā Pameita zelta cirvīti mājā nesusi. Skaudībā nelaidusi nemaz pameitu istabā, tūlin likusi dziŗai ūdeni sanest. Pameita steigusi ūdeni nest; bet smeļot zelta cirvītis iešļucis akā. Nu saimniece zaimodama sūdzējusi ķēniņa. dēlam, kāda nesapratne pameita esot, tīši mētājot zelta dārgumus pa aku. Ķēniņa dēls atteicis: "Lai nu tas! Tagad ieģidos meitas uz jūrmalu sūtīt. Tur būs zelta ozols dimanta zīlēm; kas zīles pārnesīs, to precēšu."

Īstā meita pirmā aizskrējusi zīles raut. Bet cik šī pasnaikājusies, tik ozols palidinājies gaisā. Sākusi lādēt: "Neģēlis! kaut sapuvis! šis man rokā nedosies!"

Bet lādot zelta ozols vēl augstāk palidinājies - īstā meita pārnākusi bez dimanta zīlēm.

Nu gājusi pameita. Tai arī zelta ozols lidinājies gaisā, bet viņa mācējusi lūgties: "Ozolīti, ozolīti, ko lidinies gaisā, ko skumdini mani? Atdod, atdod dimanta zīlītes!"

Un, re - ozols bijis pielūdzams, atdevis dimanta zīlītes pilnu klēpi. Pameita nākusi mājā; bet dimanti laistījušies un ķēniņa dēls jau notālēm ieraudzījis šo nākam. Tūlin iztecējis pats aiz vārtiem pretim, iecēlis dimantu nesēju ratos un pārvedis savā pilī.

Piezīme. Var būt, ka arī uzrakstītājs ir sagrozījis šo pasakas variantu. P. Š.