38. A. 511. V. Podis no St. Krimovas Rēzeknes Ružinavas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns zemnīks ar sovu sīvu; jīm beja vīna meita, kurai beja vuords Praņa. Vīnā zīmā zemnīka sīva, Praņas muote, cīši saslymuoja un dreiži nūmyra. Palyka zemnīks ar meitu. Kū darīt zemnīkam? Jis sadūmuoja precētīs un pajēmja sev par sīvu vīnu atraitni ar divi meitom. Atraitnes meitas beja abadivējas bez daguna. Dzeivuoj zemnīks ar ūtru sīvu. Sīva sovas meitas žāloj un pierk juom vysaidas suknes un zuobokus, bet Praņai ni kur nikuo un vys dzanoj un lomoj. Vīnu reizi atbraucja svuoti un grib svuotuot Praņi, bet pamuote nagrib, jei grib, kab juos meitas jemtu. Tai svuoti nikuo navarēja izdarīt: pamuote nadūd Praņas un jī aizbraucja.

Puorguoja laiks. Otkon atbrauc svuoti un otkon svuotoj Praņi, bet tūs bez dagunu vārtūs nagrib. Pamuote otkon nagrib ātdūt Praņis. Tūlaik svuots runoj : "Izlaissim bolūžus un pi kuras bolūds daskrīs, tū mes jēmsim."

"Labi," pasacīja pamuote.

Izlaidja bolūdi. Bolūds skraldēja, skraidēja un atsasāda Praņai uz golvas. Svuots klīdzja Praņai: "Byus kuozas!"

Pamuote, kaut beja cīši dusmīga, bet nikuo navarēja izdarīt. Tad jaunič's pīpierka Praņai suknas, zuobokus vysaidus, kuozu vaiņagus un sataisīja lelas kuozas.

Kas tī beja, tī vysu redzēja un tei Praņa tagad dzeivoj labi un laimīgi, bet pamuotes meitas bez daguna staigoj sātā. Muote jau juos syuta par ubadzem pi baznīcas sēdēt, bet juos vys gaida, kad pi juom atbrauks kas svuotūs: juo vēļ dūmoj, ka juos smukas un jaunas, bet juom jau pa ostoņdesmit godu.