1. A. 511. 532. J. Dīcmanis Lieģos ,.Pasaku vācelīte", 7. LP, VII, II, 22, I, 3 piez.

Bija reiz ļoti skops saimnieks. Pie viņa bija puika, kuŗam viņš lika ikdienas 1opus ganīt, bet ēst nedeva. Kādu dienu puika, lopus ganīdams, gauži raudāja. Te pienāca pie puikas bullelis un prasīja: "Ko tu tā ļoti brēc, kas tev kait?"

"Kā nebrēkšu? - Saimnieks liek lopus ganīt, ēst nedod." "Nebrēc vis, es tev gribu palīdzēt. Kad tu gribi ēst, nomauc manu radziņu, uzpūt, tad tūliņ būs visādi ēdieni priekšā."

Nu puika ikdienas, kad tikai gribēja ēst, nomauca bullelim radziņu, uzpūta un viņam bija ikreizes dažādi ēdieni priekšā, viņš krietni paēda. Puika bij spirgts, vesels kā rutks un jautrs, priecīgs, kā ganos, tā mājā. Saimnieks, redzēdams zēnu tik jautru un priecīgu, nevarēja saprast : "Kā puika neēdis tāds var būt? Vai kāds viņam varbūt nenes ēst? Tik tukls un zaļoksnis no vaiga izskatās."

Kādu dienu, kad puika bija atkal lopus izdzinis ganos, saimnieks sūtīja savu kalponi iet paskatīties, &127;ko puika ganos dara. Kad kalpone atnāca, puika labi noprata, kālabad kalpone nākusi. Viņš sacīja: "Nāc, es tev ieskāšu ga&127;1vu!"

Kalpone ielika savu galvu puikas klēpī un puika ieskādams lēni dziedāja: "Migu, migu, vienactiņa, migu otra arīdzan!"

Kad zēns šķita kalponi aizmigušu, viņš nomauca bullelim radziņu un. uzpūta. Atkal visādi ēdieni bija priekšā, puika krietni paēda, bet kalpone to neredzēja.

Kalpone pārgāja mājā, saimnieks prasīja: "Nu, ko tu 1'aba redzēji ganos? Ko puika dara?"

"Es nekā vairāk tur neredzēju kā zēnu un lopus."

No rīta saimnieks sūtīja savu pašu meitu noskatīties, ko puika ganos dara. Bet puika šai tāpat, kā kalponei sacīja: "Nāc. es tev ieskāšu galvu."

Saimnieka meita ielika galvu puikam klēpī un puika ieskādams lēni dziedāja: "Migu, migu, vienactiņa, migu otra arīdzan!"

Kad puika manīja saimnieka meitu jau iemigušu, tad viņš nomauca bullelim radziņu, uzpūta un viņam bija atka1 visādi ēdieni priekšā, paēda brangi.

Bet saimnieka meitai bijušas trīs acis, gana puika to nemaz nezināja. Divi acis gan. viņš meitai bija aizmidzinājis, bet trešā acs bija palikusi atvērta un ar to viņa bija visu skaidri paskatījusies, ko puika ar bulleļa radziņu darīja.

Viņa mājā izteica visu tēvam. Saimnieks nosprieda bulleli nokaut. Kad vakarā lopi bija no ganībām pārdzīti, puika padzirdēja saimnieku paklusi runājam , ka bulleli rītā kaušot. To dzirdot, puikam palika bullīša gauži žē1. Viņš saimniekam nemanot, klusu, klusu nogāja uz stalli pie bullīša un skumīgā balsī teica: "Manu mīļo, dārgo bullīti, rītu tevi nokaus!"

Ved mani laukā no staļļa un sēdies man mugurā!" bullelis "

teica puikam.

Puika arī tūliņ izveda bulleli no staļļa, sēdās mugurā un bullelis nu skrēja uz ,meža pusi projām. Saimnieks, to ieraudzījis, devās ar puišiem mundri vien viņiem pakaļ. Bullelis redzēdams, ka izmukt vairs nevar, uzskrēja turpat uz augstu, kuplu koku. Saimmieks ar saviem puišiem jau arī tūliņ bija klāt pie koka : "Kā lai dabon viņus zemē? Koks ir garš un līdz pusei no apakšas bez zariem," saimnieks domīgs teica.

Neko darīt - saimnieks sūtīja vienu puisi pēc zāģa un cirvjiem. Sāka koku zāģēt. Kur radies, kur ne - vilks pieskrien vīriem klāt un atņem zāģi.

"Puiši, nu tik dūšīgi! Cērtiet cirvjiem vien!" saimnieks dzedri uzsauca. Te atskrēja lācis, atņēma viņiem cirvjus, nosita saimnieku un viņa puišus; bet puika ar bulleli palika dzīvi.