3. A. 465. 511. P. Viļums Jāsmuižas Jazovā, Latvju kultūras kr.

Vīnā apgobolā dzeivuoja vacs vec's ar sovu sīvu. Jīm beja vaca ustabiņa. Kaidā dīnā vec's, sādādams uorā pi lūga, ēdja pupas. Vīna pupa najauši nūkrita zemē. Vokorā veči aizguoja gulātu un, kad reitā pīsacēļa, īsavēŗa pi lūga izaugušu gaŗu, gaŗu pupu. Pupa beja tik lela, ka veči navarēja labi saredzēt viersyunes un tik manīia. ka augši gaisā nazkas ir.

Vec's suoka kuopt pa pupu. Kuopja, kuopja un pīkuopja pi skaistas ustabiņas. Attaisīja vec's durovas, īguoja īškā un redz skaistu ustabiņu, kurā beja sīra ceplis un svīsta pluociņi. Cylvāku ustobā nabeja. Vec's atlauzja cepļam molu, pajēmja pusi pluociņa, īleida koktā, ād un gaida, kas byus. Tymā muojiņā dzeivuoja rogona ar trejom meitom: vīnaci, divaci un trejaci. Atguoja rogona un redz, ka cep]am styura nav un pus pluociņa tryukst. Rogona izmeklēja vysus koktus, bet veča naatroda naīsavēra.

Ūtrā dīnā rogona aizīdama ar sovom meitom atstuoja sātā vīnaci nūsavērt, kas cepli lauž un pluociņus ād. Večam otkon ēst īsagribēia un jis otkon dūmoj, kai tikt pi cepļa un pluociņim. Vec's sadūmuoja aizmidzēt vīnaci un suoka runuot: "Mīgu, mīgu, vīnacīte!"

Vīnace aizmyga. Vec's izleida nu kokta, atlauzja vēļ leluoku gobolu cepļam, pajēmja vīnu pluocini un otkon īleida koktā un sēd. Atīt rogona ar meitom un redz, ka cepļam rūbs izlauzts un pluociņa nav, bet meita guļ. Rogona izmūdynuoja meitu un prosa, kas lauzja cepli un pluociņus zoga, bet meita navarēja pasacīt, jo jei vysu laiku gulēja. Sasadusmuoja rogona un padzyna sovu meitu.

Utrā dīnā aizīt rogona ar trejaci, bet divaci atstuoja muojuos. Vec's otkon aizmidzēja divaci, saukdams: "Mīgu, mīgu, vīna actiņa, mīgu, mīgu, ūtra actiņa!"

Pats vec's otkon pīlauzja sīra, pajēmja pluociņu un īleida sovā koktā. Atīt rogona ar meitu un redz, ka otkon ceplis lauzts un plouciņi zogti, bet meita guļ. Divace ari nazynuoja, kas tū vusu darīja. Sasadusmuoja rogona uz sovas ūtras meitas, sasyta jū un izdzyna nu sātas.

Trešā dīnā rogona aizguoja vīna paša un muojuos palyka trejace. Vec's dūmuoja, ka jai ir divi acis un suoka mydzynuot: "Mīgu, mīgu, vīna actiņa, mīgu, mīgu, ūtra actiņa!"

Divi actiņas aizmyga, bet trešuo vysu redzēja, kū vec's darīja. Atguoja rogona un trejace vysu izstuostīja, kū redzēja. Rogona izvylka veci nu kokta, īlyka pīstā un suoka gryust. Vec’s tikkū dzeivs suoka lyugtīs, lai palaiž jū vaļā sacīdams: "Muna sīva ir loba zeida audēja, jei tev pīsaauss kleitu, goldautu un kuo tik gribi, tik palaid mani vaļā."

Rogona nūticēja večam un atlaidja jū. Vec's nūkuopja pa tū pašu pupu pi sovas ustabiņas, pajēmja ciervi un nūcierta pupu. Pupa nūsaguozja ar vysom rogonom un rogonas beja pagolom. Veči sanesja sovā ustobā sīra cepli un svīsta pluociņus un tuo sīra un svīsta jīm pīteik pa šam laikam.