2. A. 513 A. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 44 (14).

Kāda atraikne savā nabadzībā aizdod jau agri četrus dēlus pie citiem kalpot un patur tikai pašu jaunāko pie sevis. Jaunākais pie visas nabadzīgās barības aug kā briedis un svaida jau astotā gadā astoņus pūrus labības kā spalvas. Puiša gados spēks tam neapzināmi liels.

Reiz jaunais stiprinieks iet pēc kuramiem uz mežu un smiedamies pārvelk resnu egli ar visām saknēm.

Citā reizē tādu pašu egli mežā raujot, stiprinieks satiek medinieku ar bisi uz pleciem un draudzīgi jautā: "Nu, vai laimējās ar' ko nošaut?"

"Laimēsies gan," medinieks atbild, "jo gribu vēl šo pavakar simts jūdžu noiet līdz kādam ozolam. Uz ozola zariņa tup mazs, mazs odiņš. Šim odiņam gribu kreiso aci izšaut un tad atkal saulei norietot mājā pāriet."

Egļu lauzējs, to dzirdot, iet šāvējam līdz. Ejot iesāk no sevis pārrunāt, kamēr izrādās, ka abi brāļi. Priecīgi par tādu nejaušu satikšanos, abi brāļi nemanot jau 30 jūdžu nogājuši. Te 31: jūdzē nāk kāds svilpodams pretim, ar cepuri uz vienas auss. Kas priecīgs, tas runīgs. Tā arī šie abi nelaiž svilpotāju bešā garām, bet uzprasa, kādēļ cepuri uz vienas auss valkājot.

"Ja cepuri nēsātu taisni galvā, tad pie visām ēku sienām un arī cepures malām tilkas sasaltu."

Tāļāk sarunājoties, izrādās, ka arī šis ir brālis. Ko tur gaidīt - iet abiem līdz. Noiet atkal 30 jūdžu un ierauga kādu, kas patlaban noauj koka tupeli no labās kājas.

"Vai basām kājām labāki?" visi trīs brāļi jautā.

"Jā," āvējs atbild, .,citādi nevaru, jo tiklīdz, kā ar tupeli soli speŗu, tūdaļ aizskrienu diezin kur."

Arī šis nāk līdz. Ejot visi četri pārrunā atkal paši no sevis um nu iznāk, ka v isi četri ir brāļi. 90. jūdzē tie satiek kādu ar aizbāztu nāsi un uzprasa, kāpēc tā darot? Šis atbild: "Tiklīdz kā abas nāsis vaļā, tad sešas vējsudmalas griežas kā trakas."

"Nu tad tev vajaga mūsu brālim būt!" šāvējs iesaucās, "jo pietkā tik vēl trūkst."

Sāk nu visi pārrunāt - jā - ir gan.

Visi pieci čalodami noiet vēl beidzamās 10 jūdzes, izšauj odam kreiso aci un tad norunā, līdz saulītes noiešanai, veco māti apciemot.

Visi pieci pie mātes labi izciemojas un tad norunā iet pie paša ķēniņa maizi pelnīt. Ķēniņa pilī tie dabū zināt, ka ķēniņa princese tam apsolīta, kas princesi var noskriet.

"Ko tur gaidīt?" tupeles āvējs iesaucās un apņēmās iet skrieties.

Abiem nu, princesei un tupeļu āvējam, ķēniņš iedod krūzu rokā un pavēl no tā avota, kur saule lēc, ūdeni atnest; ja tupeles āvējs atnes ātrāk nekā princese tad rītu kāzas.

Princese skrien itkā irbe. Tupeles āvējs, sen jau ūdeni iesmēlis, apguļas pusceļā uz veca zirga stilba kaula un aizmieg, jo saules tuvumā, saules stari ļoti silti un tādēļ ātri iemidzina. Princese, redzēdama šo aizmigušu, apgāž gulētājam ūdens krūzu un dodas, ko māk pie ķēniņa. Šāvējs tūdaļ šauj kaula pagalvī un uzmodina brāli. Šis knaši, ne acis neizberzējis, paķer izlieto krūzi, aiztek otrreiz pēc ūdens un tad vēl aizskrien princesei garām, pirmais pie ķēniņa.

Bet ķēniņš nedod vis princesi. Viņš činkojas, činkojas tik ilgi, kamēr pierunā labāki princeses vietā tādu maisu zelta naudas ņemt, cik tupeles āvēja brālis, nesējs, var panest.

Labi. Kamēr nu septiņ skrodeŗi naudas maisu šuj, ķēniņš iekrāpj visus piecus brāļus kādā istabā, kur sienu vietā tikai krāsnis un nu liek tik stipri krāsnis kurināt, ka visa istaba sarkana.

"Nekas," cepures nēsātājs uzsvilpo, lai kurina cik grib; pagriezīšu savu cepuri taisni uz galvu un būs uz reizi auksts."

Tā arī notiekas. Trīs dienas un naktis kurina krāsnis. Tās saplaisā: bet istaba, kā auksta, tā auksta. Trešā dienā ķēniņš brīnās; bet maiss patlaban pašūts un nauda nu jādod gribot negribot. Izgrābj vienu naudas kambari - otru, bet maiss tik pusē. Izgrābj visus kambarus un nu maiss tā, tā tik pilns.

Nesējs saņem lielo maisu tik viegli kā pelavas un aiziet. Lielais skrējējs ar savu līgavu, kā arī citi brāļi, soļo nesējam pakaļ. Ķēniņam beigās naudas taču žēl. Viņš sasauc ātri kaŗavīrus

un sūta maisu atņemt. Bet lielais pūtējs attaisa aizbāzto nāsi un atpūš visus kā dūmus atpakaļ. Tik viens kaŗavīrs, aizķēries aiz koka saknes, paliek turpat. Šis vēl šodien redzams, ja notālu vēja izgāztu egles celmu aplūko.