3. A. 513 A. Kreicberģis Dzirciemā. LP, VI, 65 (122, 3).

Kāds pasaules gājējs nodomāja visu pasauli apstaigāt. Bet iegājis mežā, ieraudzīja vīru, kas kokus ar visu sakni no zemes rāva un čupā krāva. Viņš prasīja; "Draugs, ko tu te dari?" Lauzējs atbildēja, ka laužot mātei žagarus. Tad pasaules gājējs aicināja lauzēju līdz nākt. Labi. Gabalu gājuši, ieraudzīja vīru uz vienu kāju lecam. Šie apvaicājās: vai klibs esot? kas par nelaimi, ka klibojot? Lēcējs atbildēja: "Ja es uz abām kājām staigātu, kur tad neaizietu? Vēl jau uz vienu par daudz ātri sekas."

Tad pasaules gājējs aicināja lēcēju līdz nākt. Labi. Gabalu gājuši, ieraudzīja vīru, kam cepure gulēja uz galvas vienu pusi. Šie apvaicājās, kādēļ tā cepuri turot.

"Jā, citādi nedrīkstu. Es esmu pats Ziemelis; ja cepuri taisni uzlieku, tad salst tā, ka zaķim acis sprāgst ārā."

Tad pasaules gājējs aicināja Ziemeli līdz nākt. Labi. Gabalu pagājuši, ieraudzīja resnu, resnu vīru, kam abas nāsis bij aizbāztas. Šie brīnījās: "Kas tu tāds esi? Kādēļ nāsis aizbāzi?"

"Jā, esmu pats Vējš! Kad vienu nāsi attaisu vaļām, tad ļoti stiprs vējš pūš; bet kad abas attaisu, tad ir vētras, aukas, viesuļi."

Tad pasaules gājējs aicināja Vēju līdz nākt. Labi.

Un visi pieci gāja, gāja - aizgāja pie liela ezera. Ezera malā

uz liela akmeņa tupēja vīrs ar bisi rokā un tēmēja pāri par 7 verstes gaŗo ezera gaŗumu.

"Ko te dari?" šie vaicāja.

Tēmētājs atbildēja, ka ezera otrā galā esot liels ozols; pa ozolu staigājot muša un viņš gribot mušai kreiso aci izšaut.

Tad pasaules gājējs aicināja šāvēju līdz nākt. Labi.

Gāja visi seši un nonāca pie ķēniņa. Ķēniņš, izdzirdis, ka viens no šiem liels skrējējs, sacīja: "Ja tu vari manu meitu izskriet, tad es tev to dodu par sievu. jeb tikdaudz naudas, cik viens no jums var panest."

Labi. Otrā rītā ķēniņš iedeva savai meitai vienu krūzi, vienkājas lēcējam otru krūzi, un noteica, lai skrienot līdz 7 jūdzes attālam avotam un atnesot ūdeni, cik ātri katrs varot. Un kamēr lēcējs savu otru kāju atsprādzēja, pagāja labs laiks, bet meita tamēr aizgāja, ka nozibēja vien. Nu skrēja lēcējs, bet gabalu paskrējis - uznāca miegs; tas likās uz ausi un aizmiga, pīpi zobos. Pasaules gājējs ar biedriem par laimi bija pakāpis jumtā skatīties, vai drīzi ūdens nesēji nenāks. Te tēmētājs ierauga: lēcējs guļ. Ko nu? Tā paķēra bisi un izšāva gulētājam pīpi no zobiem. Gulētājs atmodās, paskatījās: vai aklis! - meita jau ar ūdeni - kamēr gulējis -- pagājusi garām, šis vēl ne avota redzējis, ne smēlis. Bet tad arī nu lēcējs saspērās un zibiņa ātrumā, jāsaka, bij projām un pirmais atkal atpakaļ mājā, meitai pa gabalam garām.

Nu lēcējs, kā uzvarētājs, varēja ķēniņa meitu dabūt, ja gribēja; labāk naudu prasīja, cik koku rāvējs iespēšot panest. Labi, ķēniņam kas jādod, tas jādod.

Un tad nu šie sapirka audekla, cik visā pilsētā vien bija, un pašuva triju dienu laikā lielu, lielu, platu, platu maisu. Šai maisā sabēra visu ķēniņa mantu, bet vēl nebija pilns. Neko darīt, pilnam vajaga būt! Koku rāvējs tad iesvieda vēl maisā 7 karītes ar zirgiem, ar kučieriem un paņēma viegli jo viegli maisu pa muguru, aizgāja projām. Bet ķēniņš gudrībā vēl nesēju ar biedriem aicināja atpakaļ, lai nākot viņa dzelza istabā tējas sadzerties!

Jā, jā - šiem nekas pretim. Bet līdz sāka tējot, ķēniņš pavēlēja istabu sarkanu dedzināt. Nu bija Ziemelim laiks savu spēku rādīt, viņš sagrieza cepura taisni un tāda sala, tāda sala, ka krakšķēja vien. Ķēniņš izgaidījās šos nosvilstam, bet velti - visi, pēc tējas, aizgāja sveiki uz mājām.

Tagad ķēniņam lielais maiss ar mantu īsti palika žēl, viņš sūtīja visu savu kaŗa spēku pakaļ, lai maisu atņemtu, naudu glābtu. Bet nu bija Vējam laiks, tas attaisīja abas nāsis, atgriezās pret kaŗa spēku un sāka pūst - viss kara spēks, gan kājenieki, gan jātnieki, no pūtiena aizgāja kā spaļi pa kaklu, pa galvu atpakaļ; bet šie pārnāca laimīgi mājās un dzīvo vēl tagad - kā jādomā no ķēniņa naudas.