4. A. 513 A. R. K. Porietis Sērpils Aizupēs, Rig. zin. kom. kr. LP, VI, 637 (122, 4).

Vienam muižniekam, atraiknim, bija viens pats dēls, dikti skaists dēls; un ķēniņam atkal bija dikti skaista meita. Daudz, daudz precinieku gāja skaisto ķēniņa meitu precēt; bet neviens nevarēja izdarīt tos darbus, ko ķēniņiene - tā bijusi ragana lika un, tādēļ visus ar zobinu nomaitāja bez jebkādas žēlastības.

Arī šis muižnieka dēls beidzot saposās skaisto ķēniņa meitu precēt, maz bēdādams par raganu, par paredzamo nāvi-- viņš gāja. Gāja, gāja - te ceļā ierauga vienu cilvēku, tik resnu un lielu kā katru kalnu.

"Ko tu te guli?" viņš prasa.

Lielais, resnais atbild: "Kā es negulēšu? Man stipri gribas ēst! Bet saki, uz kurieni tad tu tā labi iesi?"

"Es iešu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?"

".Jā!" lielais, resnais it jautrs iesaucās, "to varu darīt, varbūt tur dabūšu ēst!"

Labi, - aizgāja abi. Gabalu pagājuši, ieraudzīja aplam gaŗu cilvēku, kas trīsreiz ap kalnu bij aptinies.

"Ko tu te guli?" šis prasa.

Gaŗais atbild: "Kā es negulēšu? Man nav kur iet; bet saki, uz kurieni tad tu tā labi iesi?"

"Es iešu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?" "Labprāt!"

"Izgāja visi trīs. Gabalu pagājuši, ieraudzīja vienu vīru, kas pieliecies tura ausi pie zemes. Šie prasa: "Draugs, ko tu te dari?" "Ko daru? Apklausos, kā zāle labi aug; bet uz kurieni tad tu tā?"

"Es iešu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?" "Labprāt!"

Aizgāja visi četri. Gabalu pagājuši, ieraudzīja vienu viru, kas dikti karstā saulē valkāja kažoku un vēl trīcēja kā apses lapa. Šie vaicāja: "Kāpēc tu drebi tik karstā saulē?"

"Jā, kā lai nedrebu? Man jau ir tā: jo karstāka saule, jo vairāk man salst; bet jo labi salts, jo man karstāki. Bet saki, uz kurieni tad tu?"

Es eimu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?" "

"Labprāt!" Aizgāja visi pieci. Gabalu pagājuši, ieraudzīja vīru, kas vienu deguna pusi aizspiedis, otru tura vaļā. Vaicājuši, kāpēc tā.

"Jā, kad es laistu to otru pusi vaļā, tad visu pasauli izputinātu, kāds vējš saceltos: bet uz kurieni tad tu?"

"Es eimu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?" "Labprāt."

Aizgāja visi seši. Gabalu gājuši, ieraudzīja vīru, kas vienu aci aizmidzis, otru atvēris. Vaicājuši, kāpēc tā.

"Jā, redziet, tagad jau ir diezgan karsta saule; bet ja otru aci arī atvērtu, tad visa pasaule sadegtu; bet saki, uz kurieni tad tu?" "Es eimu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?" . "Labprāt!"

Aizgāja visi septiņi. Gabalu gājuši, ieraudzīja vēl tādu vīru, kas skatījās un nezin cik tālu skatījās. Šie vaicājuši: "Ko tu te skaties?"

"Ko skatos? Vai neziniet, ka man pasaule jāapredz? Te es stāvu, visu pasauli apredzu; bet uz kurieni tad tu?"

"Es eimu sievas precēt! Vai nenāksi līdz?" "Labprāt!"

Aizgāja visi astoņi. Nonākuši pie ķēniņa pilsētas - muižnieka dēls saka saviem biedriem: "Paliekait jūs ārpus pilsētas, es iešu ķēniņa pilī pie ķēniņienes ķēniņa meitu bildināt."

Labi, iegāja pie ķēniņienes, tā atbildēja tā: "Došu gan tev savu meitu, ja tikai padarīsi, ko es tev likšu. Rītā pilsētas ārpusē izsūtīšu trīs tūkstoti vēršu, trīs tūkstoti mucu dzēriena; ja pa trīs stundi vēršus apēdīsi, dzērienu izdzersi - meitu došu, ja ne galva ar zobinu tev nost."

To dzirdējis, muižnieka dēls izgāja no pilsētas pie biedriem un stāstīja atvēzies, kāda traka precība šim gadījusies. Kas tikai to apēdīšot, apdzeršot?

Tad lielais, resnais pasmējās gardi: nu dabūšot vienreiz paēst - lai tikai nākot vērši, lai nākot dzērieni!

Rīta agrumā atveda dzērienus, atdzina trīs tūkstoti vēršu. Tā mans resnais tēviņš ņems vienu mucu, pacels pie lūpām -izdzeŗ; ņems otru mucu, pacels pie lūpām - izdzeŗ, un tā visas trīs tūkstoti pa kārtai vien. Izdzēris mucas, viņš saka: nu esot atveldzinājis mēli, nu varot ēst! To teicis, tas paņēma vienu vērsi aiz astes, iemeta mucā kā ķiļķenu, tad dasita pie mucas dibina ar knipi - vērsis nost, un kā nost, tā mutē iekšā: - apēsts. Tad paņēma otru vērsi, trešu, ceturtu un tā pa kārtai vien visi trīs tūkstoti.

Pabeidzis ēst, viņš noslauka muti un žēlojas un žēlojas, ka neesot pieticis visas trīs stundas ko ēst, tas tikai divi stundi vien bijis.

Pēc trim stundām ķēniņiene atnāca raudzīt un atrada, ka viss apēsts un apdzerts. Nu meita būtu bijusi atdodama, bet nekā. Šī saka uz muižnieka dēlu: "Mana meita kopš trim gadiem braukāja pa jūŗu un tur viņai iekrita dimanta gredzens; ja vari šo gredzenu atrast un atnest, tad meitu došu. ja ne - kakls ar zobinu tev nost!"

Nu muižnieka dēls atkal izgāja pie biedriem - tā un tā!

Tad garais cēlās kājās un ņēma redzīgo uz rokām, izceldams labi augstu gaisā. Lai nu skatoties, kur gredzens meklējams! Pasaules apredzētājs skatījās uz vienu pusi, uz otru, te ierauga gredzenu pa simtu jūdžu jūŗā.

Labi, tūliņ garais aizsoļoja turp, iebrida jūŗā tā labi līdz krūtīm, izzvejoja dimanta gredzenu ar pirkstiem un atnesa muižnieka dēlam; muižnieka dēls atkal ķēniņa meitai.

Nu meita būtu bijusi atdodama, bet nekā. Ķēniņiene saka : "Rītu likšu izvest ārpus pilsētas trīs tūkstoti asu sausākās malkas un laidīšu uguni klāt. Ja tad nu tu, vai arī tavs kalps, malkai apakšā palīdis, karstumu izcietīs, tad meitu došu, ja ne - galva ar zobinu nost!"

Mužnieka dēls izgāja pie biedriem - tā un tā!

Bet salējs pasmējās: "Lai dedzina, lai! Mani tas karstums neaiztiks ne par matu, jo karstāki degs, jo saltāki būs."

Un rītā nu saveda trīs tūkstoti asu malkas, sakrāva sārtu, pabāza salēju apakšā un pielaida uguni. Nu dega, nu dega tāda uguns, ka bailes; bet salējs apakšā trīsēja un kliedza: ko dedzinot, ko nededzinot - vai gribot nosaldēt viņu!

Tur ķēniņiene nekā nevarēja vairs darīt, atsauca mācītāju un lika muižnieka dēlu ar ķēniņa meitu salaulāt. Bet līdz labi salaulāja; ķēniņienei atkal cita nelaime prātā. Tā ieslēdza abus laulātos īpašā istabā un piesacīja, ka šim jaunā sieva līdz pusnaktij jāauklē klēpī; ja pusnaktī vairs nebūšot klēpī, tad šim galva nost.

Neko darīt, paņēma sievu klēpī un sāka auklēt kā maziņo. Bet muižnieka dēla biedri apņēmās savu kungu līdz pusnaktij sargāt, kamēr beigs auklēt. Garais aptinās trīs kārtām ap namu, lielais iegūlās durvju priekšā un tie citi, mazākie, izklīda pa jumta augšu. Sargāja, sargāja. bet visi bija labi izvārguši, tie aizmiga, pusnakti nesagaidījuši. Īsi priekš' pusnakts muižnieka dēls atmodīsies, apskatīsies labi: auklējamā sieva nav vairs, klēpis tukšs, šī projām. Nu sauca biedrus, savus kalpus, lai mostas, lai ceļas sieva pagalam!

Garais tad pacēla redzīgo pa roku galiem gaisā, lai skatoties tālumā, kur bēgle palikusi! Redzīgais skatījās, ieraudzīja sievu pa simtu jūdžu apakš akmeņa paliktu. Nu aizskrēja pakaļ, atnesa bēgli atpakaļ un iedeva otrreiz muižnieka dēlam klēpī, lai auklē.

Un bija arī lauks auklēt, jo patlaban ķēniņiene pa pašu pus nakti atnāca raudzīt, vai ir vēl klēpī, vai nav. ' Un atradusi, ka ir gan, šī saīga vien un nu bija jādod muižnieka dēlam gan zirgi, gan rati, gan kučieri, lai ved sievu mājā. Labi, aizbrauca ar sievu, ar visiem biedriem.

Bet līdz bija aizbraukuši, ķēniņiene vēl žēloja savu meitu un sūtīja kaŗa spēku pakaļ, lai meitas aizvedēju ceļā nokaujot.

Kaŗa spēks aizgāja, ka nodimdēja vien; bet dzirdīgais, padzirdējis briesmas, sacīja muižnieka dēlam, lai sataisoties! tā un tā. Bet resnais pasmējās: "Atvēliet tikai man!"

Un kad nu kaŗa spēks atskrēja pašā tuvumā, tā resnais atgriezās atpakaļ un sakraukājis spļāva kaŗa spēkam tādu spļāvienu acīs, ka šie pa kraukām ne izbrist, ne pabrist. Kā pa mielēm bradāja tikmēr, kamēr apslīka. Tikai daži, kas ap malām (malās) bija palikuši neapkraukāti, tie aizbēga pussveikā un pastāstīja ķēniņienei, kāda klizma šiem uzbrukusi.

Tad ķēniņiene sapiktojās vairāk nekā vajaga un sūtīja jātnieku kaŗa spēku pakaļ.

Bet nu tas biedris, kas vienu aci aizmigtu turēja, atvēra abas acis vaļā: tūdaļ tāds saules karstums svilināja jātniekus, ka visi sagruzdēja par pelniem. Un nu tas, kas vienu deguna pusi turēja cieti, palaida abas puses vaļā. Tūdaļ sacēlās tāds vējš, ka jātnieku pelnus pa gaisu vien aizpūta uz ķēniņienes pili atpakaļ; bet muižnieka dēls aizbrauca sveiks un vesels ar jauno sievu uz savu muižu.