5. A. 513 A. K. Corbiks Kalnciemā.

Kādai vecītei bijuši pieci dēli. Lielākos visus viņa nodod ganos, mājās paliek tik jaunākais. Bet jaunākais ir briesmīgi stiprs. Vienu dienu viņš iet uz mežu pēc malkas un - ko domā - pārnes veselu ozolu, ar visām saknēm!

Ceļā viņš satiek vienu vīru, kas iet jaktēt. Un šis nu ņemas prasīt šim, kur iešot un ko tur darīšot. Jaktnieks atsaka, kā iešot odu šaut. Šis nu lūdzas, lai paņem līdz.

Labi, iet nu abi, bet beidzot izrādās, ka viņi abi brāļi. Ko nu? Sāk pļāpāt. Pagājuši gabalu, satiek vīru, kam cepure tik uz vienu ausi - un tas ir trešais brālis.

Tālāk ejot satiek vīru, kas patlaban noauj kājas un - ko domā - šis arī ir brālis.

Tālāk ejot satiek vienu vīru, kam deguns aizbakstīts ar vati un saka: "Kur tu iesi?" Bet tiklīdz viņš paspējis paprasīt, te viens no brāļiem saka: "Tam vajag būt mūsu brālim." Jā, riktīgi - tas ir gan brālis.

Nu visi pieci iet pie mātes un izciemojas. Tad dabon zināt, ka ķēniņa meita grib iet ar kādu skrieties un kas viņu noskriešot, tas dabūšot viņu par sievu.

"Ko nu gaidīt?" tupeles āvējs iesaucās un iet ar ķēniņa meitu skrieties un noskrien pirmais pie ķēniņa. Bet ķēniņš stomās un negrib dot viņam meitu par sievu, labāk došot veselu maisu naudas, cik tik var panest. Labi, lai dod ar', šis nosaka. Bet ķēniņš brāļus piekrāpj un pieslēdz pie krāsnim, ko kurina katru dienu. Bet brālis nu vairs neko negaida, tikai atbāž vaļā savas nāsis, un vējš nāk ārā krākdams. Un nu visiem tik vēsi, gandrīz jau paliek auksti.

Trešā dienā ķēniņš atslēdz durvis un redz, ka brāļi nav vēl nomiruši, bet nu nekas nelīdz, nauda solīta un nauda jādod. Šis iedod gan, bet viņam paliek naudas žēl. Un tiklīdz brāļi izbraukuši no sētas, tā ķēniņš ar kaŗaspēku pakaļ un prasa lai atdod naudu. Bet jaunākais brālis kā cērt pa vidu ar ozola koku tā viss kaŗaspēks pagalam. Tikai viens palicis vēl dzīvs - tas bijis karaspēka ievērojamākais vadonis, kas pie ozola palicis stāvot. Tāpēc arī tagad veci cilvēki ozolu tur par svētu un upurē viņam.