6. A. 513 A. M. Bumbuls Žibju mājās Nīcā.

Viens pasaules gājējs nodomājis visu pasauli apstaigāt. Gājis trīs dienas, iegājis mežā un tur ieraudzījis vīru, kas kokus ar visām saknēm rauj no zemes ārā. Pasaules staigātājs jautājis, ko šis te darot. Kokurāvējs atbildējis, ka laužot mātei žagarus. Sarunājuši abi apstaigāt pasauli.

Gājuši trīs dienas un ieraudzījuši vīru uz vienas kājas lecam. Šie prasa, vai klibs esot. Lēcējs atbild, ja viņš abām kājām ietu, kur tad neaizietu, uz vienas jau pa daudz ātri sokas. Sarunājuši iet visi trīs kopā.

Gājuši vēl trīs dienas un ieraudzījuši vīru, kam cepure uz vienas auss. Apjautājušies, kāpēc tā. Tas paskaidrojis, ka esot pats Ziemelis. Ja cepuri taisni turot, tad esot tāds sals, ka zaķim acis sprāgstot laukā. Aicināja šie Ziemeli līdzi nākt pa pasauli.

Gājuši atkal trīs dienas un sastapuši īsu resnu vīru, kam abas nāsis aizbāztas. Šie jautājuši, kāpēc nāsis aizbāzis. Tas sacījis, ka esot pats Vējš. Kad viena nāss vaļā, tad stiprs vējš pūš; kad abas, tad vētras, aukas, viesuļi.

Gājuši visi pieci un pēc trim dienām nonākuši pie liela ezera. Kāds vīrs tupējis uz kaudzes un mērķējis pāri septiņu jūdžu ezeram. Pasaules gājēji jautājuši, ko darot. Mērķētājs atteicis, ka ezera otrā galā esot liels ozols deviņiem žuburiem. Pa septīto žuburu staigājot muša. viņš gribot tai kreiso aci izšaut.

Gājuši nu visi seši. Pēc trim dienām uzgājuši pili, kur dzīvojis ķēniņš. Tas ķēniņš izlaidis tādu zinu. kas noskriešot viņa meitu, tas dabūšot to par savu sievu, jeb arī tik daudz naudas, cik viņš varot panest.

Otrā rītā ķēniņš iedevis savai meitai vienu krūzi un Lēcējam otru, un licis, lai nu skrien uz septiņas jūdzes attālo avotu un atnesot ūdeni, kuŗš ātrāki atskriešot. Lēcējs sprādzējis vaļā savu otru kāju, bet meita jau bijusi labi gabalā. Skrēja arī nu Lēcējs, bet pusceļā tam uznāca miegs. Lēcējs liekas gulēt un aizmieg ar pīpi zobos.

Pasaules gājējs ar biedriem uzkāpis jumtā un skatījies, vai ūdens nesēji jau nenāk, bet nu ierauga Lēcēju guļam. Tad Mērķētājs paņem plinti un izšauj Lēcējam pīpi no zobiem. Gulētājs atmodies redz, ka meita ar ūdeni jau atpakaļ, un šim gaŗām pagājusi. Bet tad arī šis salēcies un zibeņa ātrumā bijis pie avota un atpakaļ un meitai papriekšu mājā. Nu Lēcējs varēja dabūt ķēniņa meitu, bet viņš labāk vēlās naudu, cik Kokurāvējs panesīšot. Šie nu sapirka audeklu, cik varēja visā valstī dabūt, un pašuva lielu platu maisu. Maisā sabēra visu ķēniņa mantu, bet maiss nebija vēl pilns. Kokurāvējs vēl iesviedis maisā septiņas karītes ar zirgiem un kučēriem, tad paņēmis to viegli jo viegli uz pleciem un nesis projām.

Ķēniņš, gudrs būdams, aicina pasaules gājējus dzelzs istabā tējas sadzerties. Kad nu šie ieiet, ķēniņš liek istabu nodedzināt sarkanu. Bet šiem nekas nekait, Ziemelis sagrieza cepuri taisni un nu sala, ka sprakšēja vien. Ķēniņš galda šos nosalstam, bet nekā. Visi aiziet veseli uz māju. Ķēniņam palika mantas žēl, un nu sūta kaŗaspēku pakaļ. Pasaules gājēji uzkāpuši kalnā, ieraudzīja lielo karaspēku paka[ dzenoties. Šie nav vēl labi apskatījušies - kaŗaspēks jau pie kalna klāt. Bet nu Vējš nostājas pret kaŗaspēku, attaisa abas nāsis vaļā un vis kaŗaspēks aizgāja pa gaisu kā spalvu kušķis. Nu pasaules gājējiem bija miers. Pāriet mājā un nu izrādās, ka visi viņi bijuši brāļi. Nu visi dzīvo ar ķēniņa naudu priecīgi un laimīgi.

Piezīme. Līdzīgu pasaku ir uzrakstījis arī skolnieks M. Ķaupelis no 65 g. vecas M. Auziķes Nīcā. P. Š.