7. A. 513 A. Māturu Atis Grāvendālē. LP, VI, 643 (122, 7).

Vienam tēvam bijis dikti stiprs dēls, Mežavičus vārdā. Kādreiz Mežavičus gājis pa mežu un saticis vienu, kas izrāvis bērzu ar visām saknēm. Piegājis klāt, padevis labdienu un teicis, lai bērzu rāvējs ejot līdz. Gājis. Nu abi nogājuši pie kurvju pinēja, kas nopinis 100 kurvjus vienā stundā. Mežavičus teicis, lai ejot līdz. Gājis. Tad visi trīs gājuši un satikuši vēja vīru; tam bijis garš deguns un, kad vienu deguna caurumu aizbāzis ar salmu kūliņu, tad jau bijis liels vējš; bet kad salmus izvilcis - kad abas nāsis bijušas vaļā - tad bijusi tāda auka, kas lauzusi kokus no saknēm ārā. Mežavičus teicis, lai vēja vīrs arī ejot līdz. Gājis. Pēc tam satikuši sala vīru. Kad šis drusciņ pavilcis cepuri, tad salis brangi; bet ja parāvis uz vienu ausi, tad salis tā, ka zeme sasprēgājusi. Tas arī gājis līdz.

Tad viņi satikuši lielu tecētāju; tas turējis vienu kāju uz augšu un jau varējis 100 jūdzes stundā noskriet. Tas arī gājis līdz. Nu viņi visi gājuši, gājuši - izgājuši mežam cauri un ieraudzījuši ķēniņa pili. Iegājuši iekšā, turienes ķēniņam bijusi viena meita, liela tecētāja: neviens nevarējis viņu noskriet. Ķēniņš teicis: kas viņa meitu izskriešot, tam dodot to par sievu un pusvalsti; jāskrienot līdz tam un tam avotam, un kuŗš pirmais iesmelšot avotā ūdeni un būšot atpakaļ pilī, tas uzvarējis.

Paņēmuši krūzes un skrējuši. Tecētājs aizskrējis pirmais, iesmēlis ūdeni un jau bijis pusceļā uz pili - ķēniņa meita tikai tad vēl skrējusi uz avotu.

Ķēniņš tomēr negribējis vairs meitu Mežavičum dot, teicis: vai nebūšot mierā, kad uzcelšot pili, kur dzīvot un, kad došot visu, ko tikai vajaga?

Mežavičus un viņa biedri domājuši, domājuši - salīguši arī. Tā nu dzīvojuši kādu laiku pilī, te ķēniņam palicis žēl, ka šie tik daudz jābaŗo, un gudrojis kādā vīzē dabūt no kakla. Gudrojis, gudrojis - sagudrojis vienu nakti pili apkraut ar malku un aizdedzināt.

Bet salas vīrs savilcis. cepuri uz vienu ausi un nu bijis tik auksts laiks, lai Dievs pasarga. Pils gan nodegusi, bet šie aukstumā palikuši dzīvi.

Nu ķēniņš apsolījis tik daudz naudas, cik viens no viņiem varot panest, un tad lai nekad vairs nenākot viņa valstī.

Labi. Mežavičus licis pašūt lielu, lielu ādas maisu, aizgājis pie ķēniņa un sakot, lai nu beŗot naudu. Aizgājuši uz mantas kambari un nu beŗot; jau visa nauda sabērta - maiss vēl ne pusē. Tad ķēniņš aizņēmies vēl naudas no citurienes ķēniņiem un nu piebēruši maisu gandrīz jau pilnu. Bet Mežavičus teicis, ka neesot ko nest, tomēr diezgan būšot.

Nu viņi gājuši projām. Bet ķēniņš, salasījis kaŗa spēku, dzinies pakaļ, gribējis atņemt naudu. Tad vēja vīrs izrāvis salmus no nāsim un aizpūtis visu kaŗa spēku projām.

Viņi nu nogājuši uz cita ķēniņa valsti, uzcēluši lielu pili un tur tad dzīvojuši.