8. A. 513. A. 314. Krēsliņu Jānis Malienā "Teikas iz Malienas" II, 21. LP, VII, II, 28, 2, 1

Leišos kādam tēvam bija trīs dēli: divi mudīgi, bet trešais, jaunākais; laisks. Kamēr tēvs un abi mudīgie brāļi tīrumus ara un ecēja, tikām šis gulēja rijā uz krāsns un sildījās, dziedādams: "Māte dod man biezu putru, lai aug manim biezas krūtis: lai es varu kaŗā jāti un ar milžiem cīnīties."

Māte arī deva šim biezu putru, tauku gaļu un visgardākos kumosiņus, par ko abi brāļi ļoti dusmojās. Jaunākais dēls auga un palika drīzi tik liels, ka gandrīz vairs nevarēja pa durvim rijā ieiet.

Kad tēvs mira, tad abi mudīgie brāļi sacīja uz laisko: "Klausies, mēs abi nemitēdamies čakli strādājam, bet tu kā trans guli mājā un slinkodams apēd mūsu sviedrus. Līdz šim mēs pacietāmies, bet tagad ir laiks: vai nu sāc strādāt, jeb taisies, ka tiec no mājas laukā!"

Kad nu laiskajam strādāt negribējās, tad viņš uz brāļiem sacīja: "Es gan tagad, bez darba dzīvodams, jums skādi padaru, bet apdomājiet, cik lielu skādi es jums nepadarīšu strādādams. Ar savu milzu spēku salauzīšu arklus un egļus. Tādēļ dodiet man zirgu, es jāšu pasaulē darba meklēt."

Brāļi redzēdami, ka citādi no laiskā netiks vaļā, apsolīja zirgu. Izveda no staļļa jaunu zirgu, bet tikko laiskais uzkāpa mugurā. te tūdaļ zirgam mugura pārlūza; izveda otru - ar to notika tāpat.

Brāļiem gan bija stallī vēl viens zirgs, ko viņi no tēva bija mantojuši, bet šo viņi laiskajam negribēja dot. Zirgs bija balts, liels no auguma, ļoti stiprs, kur viņš gāja, tur zeme vien līgojās. Brāļi redzēdami, ka citādi no laiskā vaļā netiks, izveda arī balto zirgu. Laiskais zirgam mugurā kāpis, aizjāja, ka noputēja vien.

Jādams viņš satika vīru, kas divi dzirnavu akmeņus pie kājām piesējis, skrēja kā vējš. Laiskais viņam prasīja: kas viņš esot un kāpēc dzirnavu akmeņus pie kājām piesējis?

"Esmu ātrākais skrējējs visā pasaulē, tādēļ arī mans vārds ir Skrējējs; bet lai varētu atturēties un neskrietu par daudz ātri, esmu dzirnavu akmeņus pie kājām piesējis."

"Nu labi, vai nenāksi man līdz esmu stiprākais visā pasaulē, tādēļ arī mans vārds ir Stiprais, eimu tagad pasaulē darba meklēt."

"Kāpēc ne?" Skrējējs atbildēja un gāja līdz. Nu viņi redzēja ceļa malā vīru, kas neatpūzdamies kokus ar visām saknēm izrāva.

"Kā tevi sauc un ko tu dari ?" Stiprais prasīja koku rāvējam. Esmu Rāvējs un laužu te žagariņus, ar ko krāsni kurināt." "Vai nepatiktos mums līdz nākt? Es tev labi aizmaksāšu." "Kāpēc ne?" Rāvējs atbildēja un gāja līdzi un viņi redzēja ceļa malā vīru stāvam, kas stopu pie vaiga pielicis, lūkojās augstu gaisā.

"Ko tu, draugs, veries?" Stiprais vaicāja arī uz augšu paskatīdamies, bet nekā neredzēdams.

"Redzu ērgli tur augšā aiz padebešiem, gribu to nošaut," vīrs atbildēja, bultu izšaudams un ceļa malā nosēzdamies.

"Vai tev nepatikto mums līdza nākt?" Stiprais prasīja: "Kāpēc ne? Bet papriekšu pagaidīšu, kamēr ērglis no padebēšiem nokritīs."

Un patiesi, pēc ilga laika ērglis ar bultu galvā nokrita. Nu viņi gāja tālāku, kamēr nonāca kādā pakalnā, kur stāvēja divpadsmit vējdzirnavas. Lai gan no vēja ne mazākās vēsmiņas nemanīja, tad tomēr vējdzirnavu spārni griezās apkārt tādā ātrumā, ka vai acis apžiba skatoties. Viņi brīnījās, brīnījās, kas gan dzirnavas griež. Te Stiprais redzēja vīru, kas grāvī gulēja un. lūpas sagriezis, pūta uz dzirnavu pusi.

"Ko tu, draugs, te dari?" Stiprais viņam vaicāja. Griežu dzirnavas!"

" "Vai tev nepatiktos mums līdza nākt?"

"Kāpēc ne?" Šis atbildēja un nu visi: Stiprais, Rāvējs, Šāvējs, un Pūtējs gāja tālāk. Stiprais jāja pa priekšu par varoni. Viņi nonāca kādā ķēniņa zemē, kur bija lieli svētki. Ķēniņš. svešos ieraudzīdams, vaicāja, kas šie esot.

"Esmu stiprinieks, ceļoju pasauli apskatīdams, un šie mani kalpi: Skrējējs, Rāvējs, Šāvējs un Pūtējs."

Ķēniņš gan brīnījās, svešos vārdus dzirdēdams, bet viņus tomēr uzņēma laipni, un tos pacienājis, uzaicināja, lai parādot drusku no savas zemes gudrības un mākslas. Stiprais pasauca Šāvēju un rādīja tālumā, jautādams, ko viņš redzot?

"Es redzu pār trīs ķēniņu zemēm zelta pili ar dimanta jumtu, sētā rotājas maza meitiņa. Bet ak tavas briesmas! Liels ērglis pašu laiku laižas viņai virsū."

To sacījis, viņš šāva uz to pusi. Bulta šņākdama aizskrēja un viņš pēc kāda laika izsaucās: "Paldies Dievam, nu ērglis beigts!"

To dzirdēdams, ķēniņš negribēja ticēt, ka Stiprā kalpam tik labas acis, nedz arī, ka viņš tik tālu spētu bultu aizšaut. Stiprais nu pasauca Skrējēju un sacīja: "Atnes nošauto putnu un gabalu no zelta pils jumta."

To dzirdēdams, ķēniņš smējās, bet Stiprais sacīja: Ja desmit acumirkļos mans kalps atnesīs nošauto putnu un gabalu no zelta jumta, tad dod man tik daudz zelta, cik viens mans kalps var panest!"

Ķēniņš apsolījās un Skrējējs, abus dzirnavu akmeņus noraisījis, aizskrēja, ka mati vien nokustēja, un bija atkal pēc desmit acumirkļiem atpakaļ, ar nošauto ērgli un gabalu no zelta jumta. Nu ķēniņš sacīja saviem sulaiņiem: "Dodiet viņam tik daudz zelta, cik viens var panest."

Bet Stiprais nopirka visus audeklus, cik vien pilsētā bija, un sašuva lielu, lielu maisu. Ķēniņa sulaiņi, milzīgo maisu redzēdami, gan brīnījās, bet domāja: "Jo lielāks maiss, jo mazāk zelta varēs nest."

Sāka bērt zeltu, bet Rāvējs arvienu sauca: "Vairāk, vairāk! Tur jau nav nekā ko nest."

Zelta kambaŗi jau bija tukši un maiss vēl nebija pilns. Bet ķēniņš bija pavēlējis tik daudz dot, cik tikai viens varēšot panest, tādēļ sulaiņi salasīja visas zelta lietas un sabēra maisā. Lai nu gan maiss nebija pilns, tad tomēr Rāvējs to meta pa pleciem un visi gāja atpakaļ uz dzimteni.

Kad ķēniņš dzirdēja, ka svešnieki aizgājuši un visas valsts zelts līdz paņemts, tad viņš pavēlēja kaŗa spēkam, lai dzenas paka] un zeltu atņem. Stiprais, Skrējējs; Rāvējs, Šāvējs un Pūtējs pašulaik brida caur lielu upi, un pāri tikuši, nometās uz krasta atpūsties. Te tālumā izdzirdēja zirgus zviedzam un ieročus skanam, viņi saprata, ka ķērēji dzenas pakaļ. Stiprais izbijies jau gribēja sēsties zirgam mugurā un mukt projām, kad Pūtējs sacīja: "Lai viņi tikai nāk, gan viņi velnu redzēs!"

Pa tam jātnieki pārpeldēja pār upi, un zobinus vicinādami ;

gribēja jau uzbrukt. Pūtējs pielika roku pie mutes - putekļi vien pagriezās, izcēlās briesmīgs viesulis, kas pretinieku jātniekus un zirgus kā ar slotu ieslaucīja upē, kur visi noslīka. Nu viņi izdalīja mantu un izšķīrušies gāja katrs uz savu pusi.

Stiprais ceļā nopirka sev skaistas, greznas drēbes -un gaŗu zobenu. Viņš jāja līdz beidzot nonāca kāda ķēniņā galvas pilsētā: Ķēniņam bija kaŗš ar otru ķēniņu, kas nu apsēda pilsētu ar lielu kaŗa spēku. Ķēniņš lūkoja ar savu kaŗa spēku izlauzties ienaidniekiem cauri, bet nevarēja. Nu bija lielas bēdas un bailes visā pilsētā.

Stiprais gāja pie ķēniņa un sacīja, lai dodot savu meitu par sievu, šis zemi no ienaidniekiem atsvabināšot. Ķēniņš apsolījās un iecēla Stipro par kaŗa spēka vadoni. Stiprais pats karā negāja, bet sūtīja tik savus virsniekus un kareivjus pret ienaidnieku. Kamēr citi cīnījās, viņš pats sēdēja pie ķēniņa meitas greznajā pilī. Gan vecajam ķēniņam tas nepatika, bet znots arvien viņu apmierināja. sacīdams: "Šodien nevarēju ienaidnieku uzvarēt, bet rītu tas notiks."

Pa tam ienaidnieki nokava tik daudz viņa kareivju, ka maza drusciņa vien vairs palika, bet ienaidniekiem jauni pulki pienāca klāt. To redzēdams ķēniņš sacīja: "Mīļais znot, tas vairs tālāku neiet. Tu guli mierīgi mīkstos spilvenos, bet ienaidnieks nokauj manus kareivjus tikpat kā avis bez gana. Tādēļ nu ir pienācis laiks, kur tev ar darbiem jāparāda, ko ar muti esi solījies."

To dzirdot, Stiprais izbijās. Bet ko lai nu dara? Ķēniņa pilī ilgāki vairs nevarēja palikt. Viņš rītā agri segloja savu lielo, balto zirgu un sacīja, ka iešot ienaidniekiem pretim. Bet patiesībā viņš domāja ķēniņa dusmām izmukt. Caur pilsvārtiem izjājis, viņš redzēja uz pakalna ienaidnieku zobinus un šķēpus saulē spīguļojot. Viņš tagad saprata, ka izbēgt nebija iespējams. Uz pili atgriezties arī vairs neiedrošinājās, tādēļ apņēmās labāki mirt un doties ienaidnieku barā iekšā. Bet apdomājies, ka ienaidnieku šķēpu dūrieni briesmīgi sāpēšot, viņš gudroja, kāda nāve būtu visvieglākā.

Klajumā auga liels ozols kupliem zariem. To redzēdams, viņš nodomāja pakārties. Cilpu uztaisījis, to apsēja ap ozola resnāko zaru. Gabalu atjājis, viņš domāja ātri jādams galvu cilpā iemaukt, lai ātrāki mirt. Viņš aizmiedza acis un spieda zirgam piešus sānos. Zirgs uzcēlās stāvus un tad zobiņa ātrumā metās uz cilpas pusi. Atskanēja briesmīgs brīkšiens - viņam zuda prāti.

Kad atmodās, saule stāvēja launagā - skatās: nav ne ienaidnieka, nekā, tikai saraustīti līķi gul izkaisīti pa klajumu. Blakus viņam stāv baltais zirgs, priecīgi zviegdams ar ozolu cilpā pie kakla. Zirga bij ieskrējis cilpā, izrāvis ozolu ar saknēm, un apkārt skriedams, ienaidniekus sadragājis. Nu jāja uz pilsētu atpakaļ un pats ķēniņš taisīja lielas kāzas - ēda, dzēra, dziedāja trīs dienas un trīs naktis.