9. A. 513 A. V. Barkovskis Latgalē.

Sen senajos laikos dzīvoja vecis ar veceni, un viņiem nebija neviena dēla. Kad vecis nomira, tad vecenei piedzima dēls. Visiem ļaudim par to bija liels brīnums: vecenei jau vajadzēja mirt. bet viņai vēl piedzimst bērns. Viņas dēlu iesauca par Stiprinieku.

Stiprinieks ātri auga, un kad viņam bija jau septiņpadsmit gadu, tad māte viņu palaida pasaulē pelnīt maizi. Iedams viņš paņem kukuli maizes. Ejot caur mežu, viņš redz, ka mežs ļoti līgojas, un domā, kas gan tos kokus rausta. Piegājis tuvāk, redz, ka liels cilvēks rausta kokus. Stiprinieks vaicāja: "Ko tu te dari?"

Viņš atbild : "Kokus līdzināju." "Nāc man līdz pa pasauli staigāt!"

Tad viņi nu iet abi tālāk. Pienāk pie viena ezera un redz: pie ezera stāv viens cilvēks un saldē ūdeni. Stiprinieks saka: "Dievs palīdz! Ko tu te dari?" "Gribu ūdeni sasaldēt."

Tie aicināja viņu līdzi, un nu aizgāja visi trīs. Pēdīgi viņi nogāja pie viena ķēniņa un prasīja dzert. Ķēniņš arī iedeva padzerties un sacīja: "Ja jūs visi stiprinieki izdzersit manas akas ūdeni, tad es jums atdošu visusavu mantu."

Ūdens saldētājs atbild: "Tu domā, ka mēs nevarēsim izdzert. Pusstundas laikā nebūs akā vairs ne mazākās lāsītes."

Ķēniņš saka: "Ja jūs neizdzersit visa ūdens, tad visi man strādāsit ilgu laiku par vergiem."

"Labi, lai ir, kā tu vēlies!" atteica stiprinieki.

Nu viņi sāka dzert. Dzeŗ, dzeŗ - nekā nevar izdzert. Beigās trešais draugs sāk pūst ar dvašu akā, un nu palikušais ūdens sasalst. Tagad ķēniņš 'redz, ka nevar vairs ūdeni piesmelt, sāk bēgt, lai stiprinieki nepaņemtu viņa mantu. Bet tie visi skrien

paka un saķeŗ viņu, sacīdami: "Dod šurp savu mantu! Ūdeni mēs par brīvu nedzērām."

Ķēniņš saka: "Pagaidiet kādu brīdi, es jums iedošu vēl drusku iedzert, lai vieglāki varētu mantas panest."

Tā ķēniņš ieved stipriniekus vienā skaistā istabā un nosēdina pie galda, kur bija visādi ēdieni un dzērieni. Kamēr viņi ēda un dzēra, ķēniņš tai mājai aizsita durvis un logus un aplēja visu ar petroleju. Tad viņš pasludināja ļaudim, lai katrs atved pa vezumam malkas. Kad audis sāka vest, tad pieveda tik daudz, ka to māju apkrāva ar lielām kaudzēm. Beidzot ķēniņš malku aizdedzināja, lai nu reiz sadeg tie stiprinieki. Bet viss bija par velti. Ūdens saldētājs ka izplēta muti, ka sāka saldēt uguni, tas vairs nevarēja degt. Tā malka ar māju dega tomēr kādu nedēļu un ķēniņš priecādamies domāja: "Tie stiprinieki nu gan būs beigti!"

Bet iznāca pavisam citādi. Kad visa malka sadega, no mājas iznāca visi stiprinieki gluži veseli laukā. Tagad ķēniņam vajadzēja atdot visu mantu, kā pats bija apsolījis. Vispirms viņi salasīja visas drēbes, tad istabas lietas, kā galdus, krēslus, gultas. Bet viņiem bija tomēr viena bēda, ka nevar atrast tādu lielu šķirstu, kur viss saietu. Beigās sadomāja likt visu ķēniņa pilī, un tad pili ar visu mantu nest projām. Tā viņi nu arī padarīja un salika visu sameklēto mantu pilī. Neko viņi neatstāja, pat zirgus ar kučieriem salika iekšā. Beidzot ķēniņš smiedamies teica: "Nu lieciet manas meitas iekšā un nesiet projām!"

Ķēniņš domāja, ka viņiem nebūs tik daudz spēka. Stiprinieki turpretī nemaz daudz nebēdāja, salika arī visas ķēniņa meitas, paņēma pie pakšķiem, pacēla pili augšā un aiznesa ar visu mantu. Nu ķēniņš paliek, rokas plātīdams un raudādams. Tad viņš pieskrien pie viņu varoņa, Stiprinieka, raudādams nometas ceļos un lūdzas, lai atstāj viņam mantu. "Mani bērni, esiet tik labi, izglābiet mani no nāves, atstājiet man šo mantu, es jūs turēšu kā dēlus, un ko tikai prasīsit visu došu."

Viņi arī paklausa ķēniņam, atnes pili atpakaļ un noliek vecajā vietā. Tagad ķēniņš dzīvoja ar stipriniekiem kā ar saviem dēliem. Vienu reizi stiprinieki sadomāja precēties ar ķēniņa meitām

un sacīja uz ķēniņu: "Mēs gribam precēt tavas meitas."

Ķēniņš gan negrib dot savas meitas, bet neko nevar darīt, jo vārds bija dots. "Ko tik gribēsit, visu izpildīšu."

Tā viņi katrs izlasīja, kāda kuŗam labāk patika, un taisīja priecīgas kāzas.