10. A. 513 A. V. Fiļšs no D. Ratanīka Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnam kēneņam beja meita, kura beja ļūti skaista, bet jei ari cīšy uotri skraidēja: nikas jū navarēja apdzeit. Daudz kas dajuos braucja svuotūs, bet nivīns bryuguons napalyka dzeivs. Jei sovim bryuguonim nu reizis pasacēja, ka jis jū apdzeis, tūlaik jei byus juo sīva, a ka na, tod golva nu placu. Tai itei kēneņa meita daudz jaunu puišu nūsiutēja uz tū pasauli, un jau lobu laiku nivīns jauničs nagrybēja braukt pi kēneņa meitys svuotūs.

Natuoļi nu ituos kēnestis beja ūtra kēnestja, tī dzeivuoja vīns jauns kēniņš, kurs cīšy mīluoja itū kēneņa meitu, bet jam beja bais braukt da juos svuotūs: jis navarēja tai uotri skraideit, kab apdzeit jū. Itys jaunais kēneņš suoka muoceitīs skraideit, un kotru dīnu jis skraidēja vairuok kai pa pīci stundi dīnā un par div gadi laika kēneņš jau skrēja labi uotri.

Taisējās kēneņš braukt svuotūs pi ituos kēneņa meitys. Kēneņš pasacēja kolpam aizjiugt lobus zyrgus karētā un pajāmja leidza lelu maisu zaita, kuru pīsēja pi karētys, un nūbraucja svuotūs pi tuos kēneņa meitvs. Pa ceļu jī sazatopa ar vīnu zemnīku, kurs skraidēja cīšy uotry kai putyns. Kēneņš vaicoj itam zemnīkam, vai jis gryb pi juo dīnēt. Zemnīks pazajāmja, kēneņš pasādynuoja iū pi sevis karētā un jī nūbraucja tuoļuok. Braukdami pa ceļu jī veras, ka vīns vacs vec's sjād un šaun ūdus. Kēneņš itam večam pasacēja īt pi juo dīnēt, vec's ar taipat nūguoja. Kēneņš pasādynuoja itū večy pi sevis karētā un nūbraucja tuoļuok. Braukdami pa mežu, jī īraudzēja ka vīns zemnīks raun ar spāku lelus kūkus ar vysim saknim. Kēneņš nūsabreinuojās par taidu lelu zemnīka spāku un pasacēja jam: "Vai tu īsi pi manis dīnēt?" Par kū na?" atbildēja zemnīks.

Kēneņš pasādynuoja itū zemnīku karētā un nūbraucja tuoļuok. Braukdami jī pi pošys pilsātys īraudzēja daudz vēja patmalu, kury bez vēja mola maizi. Kod jī izbraucja uz kalneņa, jī īraudzēja, ka itūs patmalus pyuš vīns zemnīks. Kēneņš vaicoj jam: "Vai tu grybi īt p manis dīnēt? As tevi labi baruošu un aizmoksuošu."

"Labi!" pasacēja zemnīks, "as īšu pi jums, dīnēt. As vjāl varu labi dzierdeit par pīci versti, kai pelis peikstej."

Kēneņš pajāmja itū zemnīku pasādynuoja pi sevis karētā un nūbraucja uz tū pili, kur dzeivuoja tuo kēneņa meita. Tī kēneņš apshuoja ar sovim koipim vīnā krūgā nūguoja un nūpierka jīm lobuokys drābis, un pēč ituo nūguoja pi poša kēneņa, kuram izstuostēja, ka jis atbraucja da juo meitys svuotūs. Kēneņš, tuos meitys tāvs, izstuostēja jauničam, ka juo meita pajims taidu veiru, kas jū apdzeis. Jis suoka praseit jauniču, kab jis lobuok brauktu uz sātu, par tū, ka jis labi zyna, ka juo meitu nikas apdzeit navar, un jam cīšy žāl ituo jauniča jaunvs dzeivis. Bet jauničs atbildēja: "Man ir kolps, kurais apdzena tovu meitu; a ka na, tūlaik muna golva lal īt nu placu."

Kū dareit kēneņam? Jis pasaucja sovu meitu un pasacēja, lai jei paklausa jū un īt pi ituo jauniča bez kaidys streideišonys, bet meita ni par kū nagrybēja. Kū dareit? Ūtrā dīnā izīt kēneņa meita uz lela teiruma un taipat nu jauniča pusis izīt kolps. Skrīt jīm vajadzēja vasalu verstu da vīna olūta pēc iudiņa, un kas nu jūs dreižuok pīsmels buteli iudiņa un atskrīs atpakaļ, tys vinnēja. Kolps ar kēneņa meitu nūskrēia kai vējs, un vyspyrmuok daskrēja pi olūta kolps, pīsmēļa buteli ar iudini un skrēja jau atpakaļ. Uz pusceļa jis sazatopa ar kēneņa meitu, kura vjāl skrēja ar tukšu buteli uz alūtu. Kēneņa meita veras, ka jei jau paspēlēja, jei apturēja kolpu un paprasēja nu juo padzert nu butelis iudiņa. Kolps jai īdevja. Jei kai dzēra iudini, tai pasuovja kolpam pi daguna guļamūs zuoļus. Kolps uz raizi pakryta uz zemis un aizmyga ar mīgu, a kēneņa meita nūskrēja uz olūtu pēc iudiņa. Zemnīks, kurais tuoļi redzēja, veras, ka kolps guļ, jis tiuliņ pajāmja blisi un izsuovja taišņi kolpam pi ausis. Kolps uz raizi pazamyuda urt veras, ka jam tukša buteļa, a kēneņa meita jau uz pusis ceļa atpakaļ. Kolps pacēļa sovys kuojis, cik beja jam spāka, nūskrēja kal putyns, pīsmēla buteli iudiņa un atpakaļ skrīdams apdzyna kēneņa meitu. Kū tagan dareit? Meitys tāvs soka: "Nu, meitiņa, tagan ej par sīvu itam jauničam!"

Kēneņa meita palyka cīši dusmeiga un pasacēja sovam tā varn: "Ni par kū naīšu pi juo, lobuok poša sev golu padareišu." Kū dareit otkon kēneņam? Jis soka uz jauniču: "Mana meita nagryb ni par kū īt pi tevis par sīvu; a par tū, ka tovs kolps jtī apdzyna, es atdūšu tev pusi sovys kēnestis."

Jaunais kēneņš pasacēja: "Kū dareit? Ka jau nagryb jei byut par munu sivu, tod tu dād man maisu zaIta, cik vareis cylvāks panest."

"Labi!" pasacēja vacs kēneņš, "es dūmu tev malsu ar zaltu, cik var panest cylvāks."

Tai jī sarunuoja, uz reitdīnys kab atītu jauničs pēc zalta. Jaunais kēneņš nūguoja pi sowa kolpa turu izstuostēja, kai ar jū nūtyka. Kolps, kurs beja lels styprynīks, pasacēja, lai sašyun lelu maisu, kurymā var apjimt vysu kēneņa zaltu. Jaunais kēneņš tiuliņ nūguoja uz pilsātu un nūpierka vysu drābi, cik beja būdīs, un sašy va lelu maisu. Tad nūguoja uz kēneņa nūliktovu, kur stuovēja daudz zalta. Kēneņa kolps, kurs stuovēja pi zalta, atdevja vysu zalta, kuru styprynīks sajāmja maisā un aiznesja. Atīt kēneņa kolps. kurs sorguoja zaltu, pi kēneņa un soka, ka jauniča kolps vysu zaltu salyka maisā un aiznesja. Tagan mums napalyka nicik zalta."

"Ak!" klīdzja kēneņš, plāzdams sev motys: "kū mes tagan dareisim? Nav ar kū kara spāku baruot."

Jis suoka klīgt uz sovys meitys runuodams: "'Tevis dēļ mes palykām pavysam nabagi!"

Meita pasacēja sovam tāvam: "Tiuleņ salaseisim sou kaŗa spāku, dazeisim jū un atjimsim tū zaltu."

Kēneņš paklausēja sovvs meitys. salasēja kara spāku un dzanas pēc jauniča pakaļ. Jaunais kēneņš jau beja tuoli. Kolps, iurs varēja pyust kai vējs uur tuoļi dzierdeit, suoka stuosteit jaunam kēneņam, ka pēc jūs dzanas palyka kēneņš ar sovu kara spāku. Jaunais kēneņš nūsabeida un dūmoj, kū jam dareit, bet kolps, kurais pyutja kai vējs, pasacēja: "Nabādoj, as tiuleņ kai suokšu pyust, vyss kēneņa kara spāks skrīs pa gaisu."

Tai kolps kai suoka pyust, vyss kēneņa kara spēks pazacēļa pa gaisu. Nūsabeida kēneņš ar sovu meitu un suo:ka praseit jauniču sataiseit mīru, lai jam juo meitu sev par sīvu un palik juo kēnestī par kēneņi.

"Labi!" pasacēja jaunais kēneņš un sataisēja ar vacū kēneņi mīru. Sataisēja ari lelys kuozys un pēc kuozu palyka par kēneņi vysā kēnestī, a itī kolpi pa šū dīnu dzeivoj pi juo.