11. A. 514. 513 A. 301. Rūjienas apg., Brīvzemnieka kr. LP, VI, 629 (122, 1).

Kādam tēvam bij ļoti skaista meita. Viņš arī gribēja to meitu izprecēt skaistam puikam: un ar atrada maktēm smuku puisi. Bet tam puišam bij jāiet zaldātos. Aizgāja - viņš bij ļoti skaists, tādēļ to ielika ķēniņa spēkā.

Pēc kāda laika viņš atnāca no krieviem ciemos. Tad meita nocirpa matus, apģērbās brūtgāna zaldāta drēbēs (nu viņa izskatījās pēc zaldāta vēl skaistāka) un aizgāja viņa vietā . . .

Bij jāstāv kādreiz dārzā uz krauli. Ķēniņa meita ieraudzīja skaisto zaldātu un lūdza ķēniņam, lai dodot zaldātu par vīru, kas tur dārzā uz krauli. Tēvs ar(ī) atļāva. Bet zaldātu, kā ķēniņa znotu, iecēla ģenerāļa činā. Pēc kāda laika dabūja zināt, ka skaistais zaldāts ir zemnieka meita. Ķēniņš par tādu piekrāpumu negribēja vis meitu pats nogalināt, bet izdomāja citādi tikt vaļa. Viņš sūtīja to uz otru ķēniņu pēc naudas, kas tur aizdota un papriekšu aizrakstīja, lai tur meitu nogalina; jo nauda - ko ta(d) blēži - ne bija aizdota, nekā.

Ģenerālis (meita) arī brauca. Labi tālu braucis, ieraudzīja cilvēku ar vienu kāju un šai kājai ritenīti apakšā. Tas varēja ļoti ātri skriet. Ģenerālis prasīja: "Ko tu ar to pelnī?"

Vairāk neko, kā tik(ai) vēderu!" ritenīša vīrs atbildēja . " "Nu, tad sēdies vien iekšā! Es ar (ī) tev došu ēst."

Labi. Brauca tālāk. Te viņš sastapa mazu, mazu vīriņu --

auses līdz pat zemei. Viņš prasīja: "Ko ar tām ausēm var darīt un ko ar viņām pelnī?"

"Es ar tām gaŗajām ausēm (ausim) varu dzirdēt tik tālu, kā tik(ai) mans prāts grib."

Ģenerālis lika sēsties ratos un brauca tālāk. Te ieraudzīja ģēģeri ar gaŗu, gaŗu plinti. Tam viņš prasīja: "Ko ar tik gaŗu plinti var darīt un ko ar to pelna?"

"Es ar viņu varu tik tālu šaut, kā prātam nesas. Pelnu tik(ai) vēderam uzturu."

Ģenerālis solīja paēst un lika sēsties vāģos. Tālāk braucis, ieraudzīja milzi, kas pūta 27 vēja dzirnavas. Ģenerālis prasīja: "Ko pūzdams pelnī?"

"Vairāk ne, kā vēderam maizi!"

Ģenerālis lika sēdēt vāģos un brauca tālāku. Nu gadījās braukt caur mežu; un mežam cits milzis bij apmetis virvi apkāri un sacīja, lai drīz brauc(ot) ārā no meža! Kad izbrauca, tad milzis ar virvi sarāva mežu, uzņēma uz pleciem un nesa. Ģenerālis prasīja ko ar to šis pelnot?

"Vairāk neko, kā tik(ai) vēderam maizi!"

Ģenerālis apsolīja paēst, lika sēdēt ratos un brauca tālāku. Nu bij tā ķēniņa valstī, no kuŗa nauda jāprasa (prasāma). Gāja pie ķēniņa un prasīja naudu. Ķēniņš lika nākt rītā. Labi.

Ritā agri ģenerālis taisījās iet uz ķēniņu. Gaŗausis sacīja, kad došot ēst, to zupu lai dodot sunīšam, tur būšot ģifte klāt; bet pankokus lai ēdot.

Riktīgi! kā aizgāja - deva pankokus un zupu ēst. Pankokus šis gan ēda, bet zupu atdeva suņam. Suns nosprāga. Ķēniņš vēl negribēja naudu dot un sacīja: "Dabū tādu cilvēku, kas var ātrāk atnest ūdeni no saldā avota, (ne)kā mana meita, tad tu dabūsi naudu!"

(Ķēniņa meita varējusi dikti skriet.)

Tad ģenerālis uzdeva ritenīšam un nu gāja skrieties. Ritenītis aizskrēja, dabūja ūdeni un atskrēja - ķēniņa meita vēl tik(ai) bij pusceļā. Nu viņi sāka runāties. Vinnējis gan šis esot - lai pateicot pasakas! Labi, teica pasakas, kamēr ķēniņa meita sāka ritenīšam galvu ieskāt un ritenītis iemiga. Viņa nu izlēja ūdeni no ritenīša biķeŗa (kausa) savā. Garausis lējienu dzirdējis un pasacīja ģenerāļam. Nu ģenerālis pavēlēja šāvējam šaut, lai ritenītis pamostos. No šāviena ritenis pamodās, atrada biķeri tukšu, skrēja uz avotiņu otrreiz pēc ūdens un bija papriekšu mājā, kā ķēniņa meita. (Avots bij kādas 7 verstes.)

Ķēniņš bij apsolījis tik daudz zelta un sudraba, kā vien varēšot aiznest. Ģenerālis atveda lielo stiprinieku. Ķēniņš salika visu savu zeltu un sudrabu kopā un milžam vēl nebij kreisai rokai ko celt. Ģenerālis bij mierā un pielika ar panesto zeltu veselu kuģi pilnu. Par kuģa vadītājiem viņš iecēla šāvēju un lielo stiprinieku; tie bij uzticamāki - un pats brauca braukšus gar jūrmalu ar pūtēju, riteni un gaŗausi.

Bet drīzi ķēniņam palika žēl tik daudz mantas, tādēļ sūtīja lielu kaŗa spēku, lai atņem. Tomēr lielais pūtējs pūta atspēries un izpūta visu lielo kaŗa spēku pa malu malām.

Pēdīgi viņi gribēja ģenerāli iznarrot un mantu sev paņemt. Vispirms lielais pūtējs nogrūda ģenerāļam cepuri; bet ģenerālis sūtīja riteni pakaļ. Nu izkāpa visi trīs no ratiem, pamezdami ģenerāli vienu pašu, lai brauc. Ģenerālis brauca, bet lielais pūtējs sāka pūst un aizpūta ģenerāli tālu, tālu. To padarījis, pūtējs pūta uz jūŗu un gribēja stiprinieku nopūst no kuģes, ka var naudu atņemi. Pūta, pūta, 4 nedēļas sapūta, bet par saviem pūliņiem ne nieka nepanāca - bij jāapklust.

Ģenerālis, viens palicis, staigāja pa mežu, ķēra putnus un uzturējās no kādiem augļiem. Tā dzīvodams, viņš satika 2 cilvēkus un prasīja, ko šie meklējot. Tie atbildēja, ka meklējot ķēniņa meitas. Kuŗš dabūšot, tam došot ķēniņa jaunāko meitu par sievu un vēl daudz naudas. Labi. Ģenerālis tad uzdevās par kalēju un nu viņu arī pieņēma par līdzmeklētāju. (Tie divi bij kurpnieks ar skroderi.)

Pa mežu ejot, tie piegāja pie kādas mājiņas. Pie mājiņas bij aploks un tur iekšā daudz lopu. Vienam bij jāpaliek tanī mājā, jātaisa ēst un citi gāja meklēt ķēniņa meitas. Bet kad neviens labprāt negribēja mājā palikt, tad gāja uz žerbiņiem. Labi gāja - kurpniekam bij jāpaliek par ēdiena vārītāju; kalējs ar skroderi aizgāja.

Kurpnieks nokava treknu avenu un vārīja un no liela bluķa cirta malku. Te pienāca mazs, mazs vīriņš, bārda līdz pat zemei, un sacīja: "Ko tu te dari? Manu māju posti?"

Un viņš nodzēsa uguni un pakāra pašu vārītāju skurstenī. Kalējs ar skroderi atnāca mājā, atrada uguni izdzēstu, gaļu nevārītu un paša vārītāja, kurpnieka, nekur. Tas nu bija lielāks, kā brīnums. Pēdīgi, ilgi meklēdami, ieraudzīja šo skurstenī pakārtu; bet kurpnieks nestāstīja ne vārda, kā tur ticis.

Otrā dienā krita skrodeŗam palikt par ēsttaisītāju. Viņš ar(i) lika treknu avenu katlā un vārīja. Tad nāca viens un pakāra skurstenī, sacīdams, ka viņa māju postot. Mājā pārnākuši, atrada skroderi pusdzīvu skurstenī.

Trešā dien gan atkal krita kurpniekam; bet kalējs apņēmās bez strīda palikt mājā. Citi aizgāja. Kalējs nokava labi treknu avenu, vārīja un cirta lielo bluķi malkā; bet nevarēdams pārplēst, sadzina daudz ķīļu iekšā. Uz reiz ienāca mazais vīriņš ar gaŗo bārdu: "Ko tu te manu namu pu,tini?"

"Lūdzu, papiņ, ar ir gŗūti, lūk, nemaz nevaru bluķa pārplēst, nav vairāk ķīļu; apsien gaŗo bārdu un izvelc kādu ķīli!"

Velns ar(ī) darīja. Te kalējs izrāva citus ķīļus un velna bārda palika bluķī, tā ka netika nekur. Kalējs nogalināja velnu, ievilka krūmos un izmeklēja visas kules; bet cita nekā neatrada, kā mazu svilpīti. To iebāza vestes kulē.

Kurpnieks ar skroderi, zinādami, ka kalējs skurstenī visādā ziņā karāsies, negāja mājā, kamēr rītā, lai kalējs nomocītos un viņi vien varētu ķēniņa meitu atrast. Bet atnāca rītā, kalējs savu darbu bij padarījis; ēdiens gan bij izdzisis, bet tā nebij viņa vaina.

Kalējs, svilpīti atradis, jau bij pūtis, kad vēl biedri nebij mājā. Pūtis, pūtis - te saskrēja daudz mazu vīriņu un prasīja: "Ko grib mans kungs?"

Kalējs sacīja, ka gribot zināt, kur tās nozagtās ķēniņa meitas? Mazie vīriņi stāstīja tā: "Tur mežā ir trīs lieli ozoli; pie ozoliem ir pagrabs; tamā pagrabā ir velns ar trim galvām un katrai galvai sava meita utis lūkā. Bet tur ir 2 mucas ar dzērieniem: vienai mucai ir virsraksts: "Nestiprs!" bet tur ir stiprs; otrai ir uzraksts: "Stiprs!" bet tur ir nestiprs - to nedzer, dzer stipro, tad varēsi velnu nokaut!"

Kad nu biedri pārnāca, kalējs prasīja, vai zinot, kur ķēniņa meita? Atbildēja, ka vēl nezinot: Kalējs tad izstāstīja, kuŗā vietā esot, bet nesacīja, kā dabūjis zināt.

Nu viņi gāja turp, iztaisīja lādi, piesēja striķi un vilka lozi, kuŗam jāiet ar velnu kauties. Kalējam bij jālaižas bedrē. Ielaida: Kalējs tūdaļ sadzērās stipru dzērienu, paņēma zobenu un ar vienu cirtienu nocirta velnam visas trīs galvas. Nu deva vilkt meitas ar lādi ārā. Divas meitas izvilka. Nu gribēja kalējs ar trešo meitu; bet viņi vairs nevilka, arī kalēja ne, kamēr meitu dod pa priekšu. Un velns bij iedevis katrai meitai tādu zelta gredzenu, kas ne kalts, ne liets. Meita iedeva kalējam to gredzenu. Meitu nu izvilka, bet kalēju atstāja pagrabā.

Tur šis sadzīvoja kādas 4 nedēļas, tikai stipro dzērienu dzerdams. Kad viss bij izdzēris, tad viņš iedomājās par svilpīti. Pūta un tā sanāca mazie vīreļi. Tiem viņš lika izcelties ārā un sacīja: "Uztaisāt man to, kas man trūkst. Vel(n)ēni paklausīja, sanesa cits kaķa sūdu, cits taukus, cits kāpostus un ko katrs. Tad ielika piestā, sagrūda un pielika kalējam. Nu bij kalējam, ģenerāļam jeb īsti sakot - meitai - vīrs ko vērtes.

Un tad ģenerālis uzmeklēja milzi, ģēģeri un tie bij kuģi labi vadījuši. Viņi visi trīs apmetās krogā. Te krodznieks stāstīja, ka visiem kalējiem jāsaiet pie ķēniņa, jo esot jākaļot tāds gredzens, kas ne kalts, ne liets; kas to izdarīšot, tas dabūšot jaunāko meitu. Labi. Tā kalējs (ģenerālis) izdevās par īstu kalēju un devās pie ķēniņa gredzena kait. Viņš iegāja smēdē, aizklāja visus logus ciet un sita ar veseri pa laktu, it kā kaltu. Pēc brītiņa iznāca un iedeva ķēniņam. Tas bij riktīgais. Nu deva jauno meitu; bet viņš neņēma, sacīdams, ka jau esot viena sieva (Jeb riktīgāki: pats esot sieva). Nu, kad nu neņēma, tad dabūja daudz naudas un aizveda savam ķēniņam veselu kuģi zelta un sudraba.

Kad ķēniņš nomira, tad viņa palika par valdnieku un milzis ar ģēģeri viņai arvien labu darīja.