12. A. 303. 513 A. 569. V. Vīdneris 1878. Skrundā, Brīvzemnieka k. LP, VI, 115, 6a.

[Vīram ar sievu nav nekādu bērnu. Reiz pār kādu upi braucot, sieva redz zivi un grib to saķert. Zivs viņai saka, lai viņa šo apēdot, tad viņai būšot dēls. Sieva dod meitai zivi izvārīt. Vārīdama meita arī pati pabauda zivi, bet] ķēve iedzērusi to ūdeni, kur kalpone mazgājusi Laimas zivi.

[Pēc neilga laika mājā piedzimst trīs dēli, saimniecei, meitai un ķēvei. Visi trīs dēli uzaug kopā, bet ķēves dēls izrādās par visiem stiprākais. Pieauguši visi trīs atstāj māju un iet laimi meklēt].

Ķēves dēls ar saviem pusbrāļiem nu aiziet pasaulē un iesāk rīs naktis tiltu sargāt, tad trīs velni : trijgalvis, sešgalvis un deviņgalvis gan zaudē cīņā ar Ķēves dēlu savas galvas, bet aizjāj bez galvām, tomēr pie dzīvības. Galvas Ķēves dēls nocirtis, bet dzīvību nevarējis atņemt.

No tās pils, kur tilts bijis, projām jājot, Ķēves dēls piesaka saviem pusbrāļiem paņemt trīs tukšas mucas līdz. Labi. Nu jāj, jāj - te ierauga dzidru avotu. Šie grib dzert, Ķēves dēls neļauj: lai iemērcot papriekšu zobina galu, tad. Šie iemērc - tūdaļ avots pazūd un zobina gals palicis asiņains.

Jāj atkal, ierauga skaistu ābeli ar vareniem augļiem. Pusbrāļi grib ēst, Ķēves dēls neļauj: lai papriekšu ieduŗot vienam ābolam ar šķēpu. tad. Šie ieduŗ -- ābele nozūd un šķēpa gals palicis asiņains.

Jāj atkal - dzird: liela čūska nāk pakaļ un grib viņus aprīt; bet Ķēves dēls liek nomest vienu mucu. Čūska aprij mucu lielīdamās: "Tā tad dabūju jau to vienu!"

Nu dzenas atkal pakaļ. Viņš liek nomest otru mucu. Čūska aprij to mucu, lielīdamās: "Tā tad dabūju to otru jau!"

Šī dzenas atkal pakaļ. Ķēves dēls nosviež trešo mucu. Čūska aprij trešo mucu lielīdamās: "Tā tad dabūju to trešo!" Bet tai pašā brīdī gadās trīs ceļi un nu Ķēves dēls ar saviem pusbrāļim izšķiŗas: katrs aizjāj pa savu ceļu. Jāj, jāj, te uz reizi Ķēves dēls dzird: čūska atkal pakaļ. Un turpat tuvumā bija maza mājiņa, kur divi kalēji dzīvoja. Ķēves dēls piesien savu zirgu un ieiet pie kalējiem; bet čūska tamēr aprijusi viņa zirgu un prom.

Pie šiem kalējiem Ķēves dēls salīgst vienu gadu strādāt. Gadu nostrādājušam kalēji par algu nokaļ Ķēves dēlam dzelzs zirgu, sacīdami : "Kad tam zirgam uzkāpsi mugurā, tad ieminies tikai to vietu, kurp gribi nokļūt, tūdaļ zirgs vienā acumirklī aiznesīs. Bet ja jādams dzirdi kādu balsu, kādu troksni aiz muguras, tad no Dieva puses neatsaucies, citādi klāsies nelabi."

Labi. Ķēves dēls kāpj dzelzs zirgam mugurā un vēlas savā mājā nokļūt, kur audzis. Tūdaļ zirgs aiziet kā vējš pa gaisu. Bet ceļā Ķēves dēls dzird troksni; viņš aizmirst, ko kalēji pieteikuši, un drusku pietura savu zirgu. Te tai pašā brīdī dzelzs zirgs pazudis; paskatās čūskai viņa zirgs iekļuvis nagos. Ko nu? Viņš grib čūsku grābt, bet nevar klāt tikt. Beidzot čūska saka: "Atved man to un to ķēniņa meitu, tad savu zirgu dabūsi!"

Neko darīt - jāiet ķēniņa meitai pakal, kur noteikts.

Iet, iet - redz: viens ceļa malā ēd kā nesātis un brēc, brēkdams : "Man gribas ēst, man gribas ēst!"

Ķēves dēls atsaka: "Ko tu te brēkā? Nāc labāk man līdz!" Ēdējs nebrēc vairs un aiziet līdz.

Iet atkal gabalu - redz: viens iekāpis ūdenī un dzeŗ un brēc: "Man slāpst, man slāpst!"

Ķēves dēls atsaka: "Ko tu te brēkā? - Nāc labāk man līdz!" Dzērējs nebrēc vairs un aiziet līdz.

Iet atkal gabalu - redz: viens sēž uz lielas malku kopas, kas deg degdama karstās liesmās, un tomēr sēdētājs brēc : "Man salst, man salst!"

Ķēves dēls atsaka: "Ko tu te brēkā? - Nāc labāk man līdz!" Šis žēlojas: "Ietu, ietu, labprāt ietu; bet kas man aizbāzīs deguna caurumus ar septiņām tapām? Ja tie nav aizbāzti, tad man jānosalst uz vietas."

Ķēves dēls aizbāž viņam deguna caurumus un tad salējs aiziet līdz.

Iet, iet - redz atkal: viens piekāris lielu svina gabalu kājai un brēc: "Nevaru paiet, nevaru paiet!"

"Noņem svina gabalu, tad varēsi!" Ķēves dēls saka.

"lā, tiklīdz kā noņemšu tad es izskriešu pasaulei cauri vienā pašā brītiņā."

,Nu tad neņem viņu nost, nes tāpat svina gabalu rokās un nāc līdz!"

Skrējējs paņēma svina gabalu rokās un aiziet līdz.

liet, iet - redz: viens šāvējs mērķē un mērķē, bet brēc: "Kas nošauto atnesīs, kas nošauto atnesīs?"

Ķēves dēls vaicā: "Kas tev tur par ķibeli, ko brēc?"

"Jā, kā nebrēkšu? Ja es šautu, tad nošautu otrā ķēniņa valstī, pašā pils čukurā, balodi; bet kas man viņu atnesīs no tā tāluma?"

"Šauj droši! Man būs viens, kas balodi atnesīs!"

Un šāvējs šāva un nošāva balodi. Bet Ķēves dēls nu nokabināja savam skrējējam svina gabalu no kājas un tas bija viens paņēmiens - balodis šurp un šāvējs nu Ķēves dēlam gāja līdz.

Gāja, gāja ilgu laiku, beidzot pa visiem kopā atrada ķēniņa pili, kur meklējamā ķēniņa meita mājoja. Ķēves dēls tūliņ izsaka, ko nācis; bet ķēniņš atbild: "Es solīju tam savu meitu, kas isdzers man tās mucas, kas teitan pagrabā!"

"Labi," Ķēves dēls iesaucās, "es viņas izdzeršu!" un liek tūliņ savu dzērēju klāt. Un, paskatāmies, lielajam dzērējam bija tikai labs malks - mucas tukšas.

Ķēniņš noplātās vien; bet drīzi viņš atkal saka: "Es arī solīju tam savu meitu, kas apēdīs visu manu maizi."

" Labi! Es apēdīšu tavu maizi," Ķēves dēls atsaka un liek savu ēdēju klāt. Un lielajam ēdējam bija tikai labs azaids - maize pagalam, cik vien ķēniņam tur bija. Ķēniņš noplātās vien; bet drīzi apdomājas: "Es arī apsolīju tam savu meitu, kas iespēs manā pirtī nopērties."

" Labi! Ja nopēršos tavā pirtī," Ķēves dēls pasmējas vien un liek savam salējam pērties. Bet ķēniņš bija nokurinājis pirti tik karstu, ka jau notālēm svila. Tomēr par to nekas. Ķēves dēls. iekams salējs pirtī iegājis, izrāva viņam tās septiņas tapas no nāsim un tā tūliņ tāds sals, ka īsā brīdī pirts aukstāka par ledu.

Ķēniņš noplātās vien ; bet drīzi viņš atkal saka: "Es arī solīju tam savu meitu, kas varēs ātrāk no avota ūdeni pārnest, nekā mans burvis."

" Labi! Es pārnesīšu," Ķēves dēls atsaka un pasauc savu skrējēju. Skrējējs paķeŗ trauku, aizskrien pie avota, piesmēļ un steidz jau atpakaļ; bet pusceļā viņš satiek ķēniņa burvi; tas saka: "Ko nu skrej? Tu mani tik tā kā tā esi pārspējis, tu nāc jau atpakaļ, es vēl neesmu ne aizgājis. Tādēļ apsēdīsimies labāk te ozola ēnā un patrieksim."

Buŗvis tā ierunāja un skrējējs par nelaimi ticēja. Viņi apsēdās. Bet burvis tur runādams, nu uzbūra skrējējam saldu miegu: viņš aizmiga. Kā šis aizmidzis, burvis paņem ūdens trauku un labs mājā. Te tai pašā brīdī Ķēves dēlam iesitas prātā: "Diezin, kur mans skrējējs tik ilgi kavējas? Kad tikai nav kāda ķibele notikusi? Paskaties, lielo šāvēj!"

Šāvējs paskatās - jā, pareizi - šo redz aizmigušu. Un tā viņš knaši, knaši pieliek pie vaiga un nošauj tam ozolam vienu zaru. Zars nokrīt brikšķēdams gulētājam blakus un atmodina. Skrējējs uzlec - redz: labi nav un lobj burvim pakaļ. Viens,

divi - panāca burvi, atņēma ūdens trauku un bija vēl pirmais mājā.

Ķēniņš noplātās vien un nu jāatdod meita gribot negribot Ķēves dēlam. Ķēves dēls paņem meitu un aiziet pie čūskas, lai nu atdodot viņa dzelzs zirgu!

Čūska redz - jā, meita atvesta, jāatdod. Bet čūska izgudroja viltību, kā abus savos nagos dabūt: meitu un Ķēves dēlu. Viņa aizveda Ķēves dēlu pie lielas dziļas bedres, kur apakšā ogles kvēloja, pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri un sacīja: "Ja tu pār šo dzelstiņu pāriesi, tad, nudien, savu zirgu atdabūsi!"

"Jā, jā! tas nekas nav. Bet parādi man papriekšu, kā te jāiet, es jau neprotu.

Čūska nu rādīs arī. Bet līdz ko bija gabaliņu pagājusi, tā Ķēves dēls rāva ar sparu dzelzs irbuli un čūska ieklupa pati oglēs, kukuriņus mezdama. Tur viņa sadega zilās ugunīs.

Tagad Ķēves dēls cēla ķēniņa meitu dzelzs zirgā, sev klēpi, un izjāja atpakaļ pie ķēniņa, sava sievas tēva, kāzas nosvinēt. Pēc kāzām vecais ķēniņš gan vēlējās atdot valsti Ķēves dēlam; bet viņš neņēma, sacīdams: "Man vēl citi darbi priekšā: man vispirms jāuzmeklē zudušie pusbrāļi; redzēs turpmāk, kad pārnākšu atpakaļ pie sievas, varbūt ka tad man ietiksies ķēniņa gods - tagad ne."

Un ķēves dēls aizjāja pusbrāļus meklēt. Jāja, jāja - beidzot atrada svešā ķēniņa pilī par kalpiem. Arī Ķēves dēls te salīgst kalpot. Bet jau otrā dienā Ķēves dēlam ar darbiem labāki sekas, nekā pusbrāļiem. Par to pusbrāļi viņu apskauž un grib izēst Trešā dienā neģēļi apmelo Ķēves dēlu ķēniņam : viņš esot lielījies, ka zinot tādu galdautu: uzklāj vien - ēdienu vai cik.

Ķēniņš iesauc Ķēves dēlu un liek galdautu gādāt. Neko darīt - Ķēves dēls kāpj savā jājamā zirgā un jāj meklēt. Izjājās vienu dienu, otru - nekur saklaušināt. Jās trešo dienu - gadās vēl par nelaimi plata upe priekšā ar vārošu ūdeni. Ko nu? Bet jājamais zirgs zināja padomu; viņš saka: "Noraisi savu kakla drāniņu un izplēt pār upes ūdeni!"

Labi. Un kā nu izplēta drāniņu, tūliņ gadījās pār upi tāds tilts, ka skan vien. Nu pārjāj otrā malā - zirgs apstājās: lai kāpjot zemē un ejot tur viņā mājā pēc galdauta - turpat, līdz atvēršot durvis, uz galda būšot.

Ķēves dēls aiziet, paņem galdautu un steidz atpakaļ. Līdz labi zirgā, te dzird: nāk divi lieli suņi pakaļ un tiecas tiltu plosīt. Bet Ķēves dēls, jau otrā malā pārjājis, ātri sarāva tiltu un nedabūja vis šie.

Nu pārnes galdautu - ķēniņš itin priecīgs. Bet drīzi pusbrāļi atkal apmelo: Ķēves dēls esot lielījies tādu krūzu gādāt, kuŗā vislabākie vīni nekad netrūkstot.

Ķēniņš iesauc Ķēves dēlu un liek krūzu meklēt. Viņš aizjāj un izdara tāpat kā pirmo reizi; bet šoreiz tikai lielie suņi dabū taču tiltam vienu galu noraut.

Trešo lāgu pusbrāļi apmelo atkal un nu Ķēves dēlam jāpārnes tāds bundulis, kas jauki koklē. Viņš aizjāj un dabū arī bunduli; bet šoreiz lielie suņi saplosa tiltu līdz pusei. "Neko darīt!" zirgs saka, "celies stāvus man mugurā, lai tavas kājas verdošā ūdenī neplūk - es peldēšu pāri."

Pārpeldēja gan; bet otrā malā zirgs arī bija saplucis tā, ka nespēja vairs malā izrāpties: bija jāpaliek upē, kur, zināms, drīzā laikā savārījās pavisam.

Ķēves dēls mājā iedams, ļoti žēlojās pēc sava zirga. Te par laimi mežā satiek lielu milzi. Tam maza šautriņa rokā. Ķēves dēls vaicā: "Kas tā par šautru?"

"Tā ir tāda: ja tura rokā un iesacīsies: "Sit!" tad šautra nosit katru, arī veselu kaŗa spēku."

Ķēves dēls saka: "Parādi man arī mazliet viņu!"

Milzis rāda. Bet ķēves dēls, līdz ko šautru rokā dabūjis, iesaucās: "Sit!" un tā šautra nosita pašu milzi.

Tas nu tas. Pa mazam gabaliņam satiek atkal milzi. Tam pātaga rokā.

Ķēves dēls vaicā: "Kas tā par pātagu?"

Tā un tā - ja ar to mirušam uzcērtot - tūliņ dzīvs. "Atdod man pātagu!" Ķēves dēls saka. Milzis neatdod. Kā neatdod - Ķēves dēls iesaucas: "Sit!" un tā šautra nosit lielo milzi.

Paiet atkal gabalu, satiek trešo milzi, tam cirvītis rokā. "Kas tas par cirvīti?" ķēves dēls vaicā.

"Tā un tā -- ja to kur iecērt, tūliņ greznākā pils izceļas. Atdod man cirvīti!"

"Milzis nedod. Ka nedod - Ķēves dēls uzsauc šautrai: "Sit!" un tā milzis pagalam.

Tagad Ķēves dēls ar bunduli, šautru, cirvi un pātagu steidzas atpakaļ upmalā savu jājamo zirgu atdzīvināt. Aiziet, izmeklējies - nemaz atrast: zirgs saplucis un savārījies bļuzgā.

Par laimi beidzot taču viens zobs vēl atlicis pašā malā. Tam uzcērt ar brīnuma pātagu, un re - zirgs izlec dzīvs un vesels malā.

Nu pārjāj gavilēdams mājā un atdod ķēniņam bunduli. Ķēniņš par bunduli priecājas gan, bet vienas bēdas tam nospiež sirdi: izgājušā naktī esot iebrukuši viņa valstī apkārtējie ķēniņi un gribot viņu pilnīgi izpostīt.

"Tā maza vaina!" Ķēves dēls pasmejas, "ače ar šo nūjiņu vien es viņus visus apslānīšu!"

Un tā arī bija. Ka izjāja pretim ienaidnieku kaŗa spēkiem un uzsauca šautrai, tā visi izputēja kā spaļi.

Ķēves dēls, ar šautru vien, nu iekaŗoja puspasauli un tad pārjāja pie sievas.

Bet otrā dienā viņš paņēma brīnuma cirvi, uzcirta greznu greznu pili, kāda nebija ne redzēta, ne dzirdēta, un tad dzīvoja laimīgi jo laimīgi.