1. A. 513 B. V, Vīdneris 7. febr. 1879. g. Skrundeniekos, Brīvzemnieka kr. I.P, VI, 633 (122, 2).

Vecos laikos reiz vienam vecam, vecam vīram bij trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis.

Un ķēniņš tolaik bij izziņojis saviem pavalstniekiem, lai taisot tādu laivu, kas pa ūdeni un pa sausu zemi skrien. Kas tādu mācēšot uztaisīt, tam atdošot savu meitu par sievu.

Tad šie trīs tēva dēli arī saspērās laivu gatavot - kas tur ir, ir - varbūt, ka izdošoties. Labi. Un nu vispirms vecākais brālis devās uz savu laimi pie darba, paņēma maizi līdz un cirta un tēsa, lai skan. Tēsa, tēsa - te pieradās viena kaķe: vai nevarot viņai no savas maizes kumosiņu atmest? Esot izsalkusi bez gala, sirds gurstot pavisam. Bet vecākais brālis sabrīdināja kaķi un aiztrieca pa kaklu, pa galvu, ka ne atpakaļ pažūrēt nedabūja.

Aiztriecis kaķi, tēsa atkal; un tā viņš satēsa dienām un naktim, bet gudrs tur nekas ar laivu neizjuka, bij jāliek domas pie malas un kaunam jāvelkas mājā.

Tad paņēma otrs gudrais brālis maizi un iegāja mežā, cerēdama labāku laimi panākt. Iegāja, tēsa, tēsa - pieradās ir tam kaķe: vai nevarot maizes kumosiņu atmest? Sirds gurstot. cik izsalkusi esot. . Bet arī otrs brālis sabrīdināja kaķi, aiztriekdams pa kaklu, pa galvu, un tad tēsa atkal nosvīdis. Tēsa, tēsa gan dienām, gan naktim, bet gudrs tur nekas neizjuka -- bij jāliek domas pie malas.

Nu gāja muļķis uz savu laimi laivu gatavot. Gudrie gan zoboja viņu: "Ko tu, muļķi, domā niekoties? Ja mēs, gudrie, jau nevarējām nekā laba izdarīt;- kur nu vēl tu, nejēga?"

Bet muļķis nemaz nedzirdēja, savāca maizi un gāja pie darba. Nogāja meža, iesāka tēst - te kaķe klāt: vai nevarot kumosiņa maizes atmest? Esot izsalkusi, ka sirds gurstat nost. Muļķis atteica: ;,.Jā, jā! bet man labs nekas nava; kas man ir, to es tev došu!" un iedeva kaķei gabaliņu sausas maizes, lai grauž.

Kaķe grauza, paēda, aplaizījās reizes trīs un tad, notupusies muļķim pie kājām, iesāka aprunāties: ko viņš te gribot darīt ar notēstiem kokiem?

Tā un tā! - muļķis izstāstīja - laiva esot taisāma, kas pa ūdeni, pa sausu zemi skrien.

Tad kaķe pagrozīja galvu: "Viss labi, mans muļķi, bet tu tādu laivu ne iesāksi kā vajaga, ne pabeigsi kā vajaga; esi tikai mierā, apgulies dienas vidū labāk, gan laiva gadīsies gatava. "Jā, jā!" muļķis atteica un nolikās dienasvidū. Gulēja, gulēja vēlāk pamodīsies: laiva patiesi jau gatava. Ko nu? Nu sēdās iekšā un brauca, ka putēja vien pa sausu zemi uz ķēniņa pili.

Bet pabrauca gabalu - atkal citi brīnumi. Ieraudzīja tādu cilvēku, kas pārtiešus pa kalnu galiem soļoja, vienu kāju spēra uz šo kalnu, otru uz to - tā vien. Muļķim tāds tūdaliņ patika; viņš uzaicināja soļotāju, lai līgstot pie šī par kalpu.

Tas atkal līcējs ka jā, un nu aizbrauc abi divi. Pabrauc gabalu, ierauga lielu gaļas kalnu un viens vīrs ēd ēzdams kalnu un vēl gaudo: diezin, ko ēdīšot, ko neēdīšot, laikam, ar to mazumiņa vien būšot jāiztiek!

Muļķim tāds tūdaliņ patika: lai līgstot pie šī par kalpu!

Ēdējs atkal līcējs ka jā, un nu aizbrauc visi trīs. Pabrauc gabalu, ieraudzīja vienu cilvēku, kas bij aizdedzinājis daudz simtu asu. malkas, lai sasildītos un tomēr vēl sildīdamies brēca, ka tā uguns par mazu, ka salstot un salstot.

Muļķim tāds tūdaliņ patika: lai līgstot pie šī par kalpu!

Labi, un nu aizbrauca visi četri un nobrauca pie ķēniņa. Ķēniņš, ieraudzīja laivu, ar kuŗu pa ūdeni un pa sausu zemi varēja braukt, brīnījās un priecājās; bet muļķim atteica: "Laivu gan uztaisīji, tomēr mans znots tu vēl nevari būt. Tev jāpārnes ūdens no tā un tā avota; mana ķēkša tecēs pēc ūdens un tev jātek pēc ūdens. Ja ātrāki aiztecēsi un pārtecēsi par ķēkšu, tad dabūsi manu me2tu; ja nē, tad nedabūsi."

Bet muļķis sacīja: "Lūgtu jums, ķēniņ, vai brīv man savu sulaini raidīt?"

.Jā, to tu vari darīt!" ,

Tad muļķis raidīja savu kalna kāpēju, lielo soļotāju, ar ķēkšu izskrieties. Labi, kalnu kāpējs aizjoza, ka nozibēja vien ; bet ķēkša bij ragana. Tā pārvērtās par naigo balodi un pūta, ko mācēja kalnu kāpējam paka[. Tomēr kalnu kāpējs noskrēja balodi, pirmais pārnesa ūdeni. Nu ķēniņam būtu bijis jāatdod meita; bet ragana pamācīja ķēniņu, lai neatdodot vis vēl. lai liekot savākt visu pilsēta galu, maizi kopā un lai sakot muļķim: ja to visu ēzdams vienā ēdienā apēdīšot, tad tikai būšot ķēniņa znots. Tāds padoms ķēniņam patika, tūliņ paaicināja muļķi: tā un tā.

Bet muļķis sacīja: ,.Lūgtu jums, ķēniņ, vai brīv man likt savam sulainim ēst?"

"Jā, to tu vari darīt!"

Tad muļķis paaicināja savu ēdēju. Ēdējs ēda, ēda - apēda visu pilsēta gaļu, visu pilsēta maizi un Prasīja: vai vēl neesot? Ķēniņš nu patiesi pabrīnījās un gribēja atdot muļķim savu meitu; bet ragana ierunāja: lai izkurinājot savu dzelzs pirti desmitkārt karstāku, nekā citām reizēm, un lai liekot muļķim nopērties tai garā; ja varēšot, tad meitu dabūšot; ja ne - nedabūšot.

Tāds padoms ķēniņam patika; tūlīt paaicināja muļķi: tā un tā. Bet muļķis sacīja: "Lūgtu jums, ķēniņ, vai brīv man likt savam sulainim pērties?"

"Jā, to tu vari darīt!"

Un, kad nu pirts bij nokurināta gluži sarkana, tad muļķis ar visiem sulaiņiem aizgāja raudzīt kāds pa garu. Aizgāja -- svilst kā svilst! Bet salējs pasmiedamies iegāja pirtī - ne jutin nejūt - pirts. auksta, lai peŗas kā grib. Nu visi nopērās, un ķēniņam bij jāatdod meita muļķim par sievu.

Un tad nu pēc maz dienām bij kāzas, varenas kāzas muļķim ar ķēniņa meitu.