3. A. 513 B. Lauris Bikstos. LP, VI, 642 (122, 6).

[Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tās zemes ķēniņš nu izsludinājis, ka atdošot savu meitu tam par sievu, kas iztaisīšot tādu kuģi, ar kuŗu varot gan pa gaisu, gan pa zemi braukt. To dabū zināt arī, šie trīs brāļi, un tie nu grib izmēģināt savu laimi.]

Šie brāļi nu sāk taisīt tādu kuģi. Viens vecītis piegājis gudrajiem klāt un vaicājis: ko viņi laba darot? Tie zobojuši vecīti, teikdami, ka sili ar abru taisot.

"Labi!" vecītis atteicis, "tad taisiet, taisiet!"

Un kas nu noticis? Gudrie sastrādājuši nedēļām, bet cits nekas nav izjucis, ka abras un siles, vai cik.

Muļķītis, tas vecīti nezobojis, tas tad pagatavojis tādu kuģi, kas pa gaisu, sausumu un ūdeni skrējis. Kad muļķītis iesēdies kuģī pie ķēniņa meitas precēt braukt, gudrie to taisījušies nosist, bet neattapuši. Šis ātri ar kuģi pacēlies gaisā. Tad gudrie metuši ozola vāles muļķītim pakaļ. Vāles augstu uzšāvušās, bet kā kritušas atpakaļ, uzkritušas gudrajiem uz galvām un nositušas tos.

Muļķītis braukdams saticis vīru ar tievām, gaŗām kājām (lieliem). Tas bijis liels skrējējs un vēlāk gājis ar ķēniņa meitu uz avotu skrieties.

Tad saticis tādu ar lingu rokā. Tas ielicis lingā lielu akmeni un kā sviedis - pērkons norūcis. Šis sviedējs vēlāk ar lingā sviestu akmeni uzmodina aizmigušo skrējēju.

Saticis arī dzirdētāju, kas pat sadzirdējis, ka zāle aug. Tas vēlāk sadzirdējis, ka skrējējs ceļā [uz avotu] aizmidzis un pamācījis, lai sviedējs sviež un uzmodina.

Tad saticis kaulu grauzēju. Tas vēlāk, kad ķēniņš licis muļķītim visus savus vēršus apēst - apēdis vēršus ar visiem kauliem.

[Pēdīgi muļķītis apprecējis ķēniņa meitu.]