5. 513 B. Jānis Bisenieks Gulbenē. LP, VI, 649 (122, 8).

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tam muļķim nedevuši cita nekā ēst, kā tikai bedrē, pelnos, iebērtas ka ņepes, tās likuši izlasīt un ēst; bet gudrie ēduši, ko vien gribējuši. Un tad vienreiz ķēniņš izpaudis tādu ziņu: kas iztaisīšot tādus vāģus [ratus], ka bez zirga varēšot braukt, tam došot pusi no savas valsts un savu meitu par sievu.

Nu gudrie arī taisījuši tādus vāģus, bet nemācējuši. Tad muļķītis, nezin, kur sadabūjis mazu kaltiņu, cirvīti, zāģi - aizgājis uz mežu un sācis bez zirga braucamos vāģus taisīt.

Taisījis tādu laiku, pienācis vecītis: ko šis te darot? Ko nu darot! Taisot tādus un tādus vāģus.

"Nu, vai mani arī ņemsi par palīgu?" "Labprāt! Kāpēc ne?"

"Labi, tad cērt tu un nes kokus klāt, es taisīšu."

Un pa divi dieni vāģi bijuši gatavi. Paši vilkušies bez zirga, un ātri skrējuši.

Bet kad nu muļķis iesēdies, braucis pie ķēniņa, tad vecītis pamācījis: ja ceļa malā kāds nabags prasoties, lai šo pavedot, tad lai ņemot iekšā.

Pabraucis tādu gabalu, te nākot nabags ar vienu kāju: lai pavedot! Tūliņ šis pieņēmis un nu braukuši tālāk. Pabraucis, te nākot nabags ar vienu aci: lai pavedot! Labi. Pabraukuši atkal. nākot trešais nabags ar vienu roku: lai pavedot! Pieņēmis ir to un nu visi četri: muļķis, klibais, aklais, vienrocis, nobraukuši pie ķēniņa pils. Tur pilī ķēniņam tobrīd bijušas lielas dzīres. Šis iegājis pilī, ķēniņš prasījis: kas šis tāds esot?

"Muļķis esmu. Atbraucu ar tādiem vāģiem, kas bez zirga iet.

To dzirdēdams, ķēniņš tūdaļ tad devis muļķim citas drēbes, jo tās bijušas noplīsušas, pa kaņepju bedri vārtoties. Sadzīrojuši trīs dienas. Ceturtā dienā ķēniņš sacījis: "Rādi nu, ko tavi vāģi spēj! Vienas stundas laikā aizbrauc līdz dzīvības avotam, iesmeļ traukā ūdeni un esi atkal atpakaļ!"

Bet tas avots bijis ļoti tālu. Muļķis iznācis bēdīgs ārā; nabagi (vecīši) prasījuši: kas šim par nelaimi, ko bēdājoties?

"Jā, kā man nebēdāties? Ķēniņš pa stundas laiku lika līdz dzīvības avotam aizbraukt un traukā ūdeni pārvest."

Vecīši sacījuši, lai nebēdājoties, gan būšot labi. Un klibais paņēmis trauku, aizgājis uz avotu, ka smiltis vien nokūpējušas. Pie avota ticis - nu tikai dzeŗ; bet sadzēries labi - aizmidzis pie piesmeltā trauka. Laiks nāk klāt, klibā vēl nejūt - ko nu darīt? Te aklais ar vienu aci paskatījies: klibais guļot pie avota. Tad vienrocis izstiepis roku labi gaŗumā un sitis klibajam tādu pliķi, ka šis uz rāviena augšā. Un nu klibais kā met soli - mājā ar dzīvības ūdeni.

Muļķis paņēmis trauku - iegājis pie ķēniņa: te esot!

"Labi!" ķēniņš atteicis un atdevis muļķim savu meitu par sievu.