6. A. 513 B. Staņislavs Dauksts Jaunlatgales Baltinavas pagastā, J. Rupjā kr.

Dzeivova treis bruoļi. Divi gudri bruoļi turēja sovu trešū bruoli par muļki. Tamā kēnestī, kur dzeivova itī treis bruoļi, kēniņš pasludynuoja tuodu lykumu: kas atbrauks uz juo meitu pa gaisu ar zalta kugi, tys juo meitu apprecēs.

I vot pīguoja tei dīna. Itymā dīnā, kas beja dzirdējs iykumu. lasējuos uz kēniņa pili. Izzynovuši itū lykumu, gudrī bruoļi ar' guoja laimas maklātu. Muote uz ceļa jīm sataisēja boguotu kuli, k tramā salyka vusuodus gordus ēdīnus i dzērīnus. Kad abēji gudrī bruoļi izguoja nu sātas, trešais bruoļs, muļkītis, gulādams iz cepļa, grīstūs vārdamīs suoka vuortītīs un runuot uz sovu muoti, kas pašulaik palaide sovus abējus vacuokūs dālus: "Reitā, mām', taisi i maņ kuli, īšu i es tuos laimas maklātu. Voi ta muna laima byus jyudenī īkrituse, varbyut ka i man laimēsīs!"

"Kur tu īsi, muļķīti?" muote suoka buortīs, "guli lobuok sātā iz cepļa, tu izguojs nū sātas i pazussi."

Bet tūmār tys muļķītis nalīk mīra, prosa, lai muote sataisa jam kuli. Muote radzādama, ka uo nikuo apturēt navar, sataisēja kuli, bet na tyk boguotu, kai vacuokajim dālim. Jam īlyka maizes kancīti i yudeņa, lai nanūsluoptu.

Devēs muļķītis ceļā. Īt - īt, īt - īt, jis daīt pi vīna lela meža, i sateik vacu, vacu vecīti. Vecīts radz, ka jis taids nūskum's, suoc vaicuot jis pī juo: "Kū tu taids bēdeigs?"

"A kai ta nabāduot? Gudruokī bruoļi nūguoja iz kēniņa pili laimas maklātu; a kur ta es lai īmu?"

"Nabādoj", vecīts sacēja, nikas, dzeiva i tova laima! Pajem vīn ciervi, īej mežā, i izlosi vysurasnuokū kūku. Cērt reizi tam kūkam ar ciervi, i pats kreit iz mutes pi zemes, i klausīs, kas tev's sauks. Ko tik tev's suoks saukt: "Celīs, tova laima jau atguoja!"

tu tyuleņ celīs. Ka tu pīsaceļsi, to tu īraudzēsi prīškā gaisa kugi, kuris laistēsīs i speidēs vīnuos zvaigznēs i mēnešūs. Tu tyuleņ kreit itymā kugī i brauc. Ka tu brauksi pa ceļi, to kū tu īraudzēsi iz ceļa, vysu jem leidza!"

Vot itys muļkītis, paklausēdams vecīša padūma, pajem ciervi i īt mežā maklātu vysurasnuokā kūka. Atrads vysurasnuokū kūku, jis cārt reizi tam kūkam i pats kreit ar muti pi zemes, i klausuos, kas sauks. Dzierd, nazkas augši runoj: "Celīs, tova laima jau atguoja!"

Muļkītis pīsacēlīs, veras i sovon acim natyc. Kadz jis savā prīškā brīsmīgi šmuku zalta kugi, kas vyss laistuos vīnuos zvaigznēs i mēnešūs. Jis, nikuo daudzi nadūmuodams, pec vecīša pīsacējuma kreit tymā kugī. Kugis tyuleņ aizšņuoc, ka vyss mežs vīn nūskan, pasace gaisā i laižuos iz kēniņa pili. Pilē jau ir pībrauc's nū vysaidom molom vysaidi kēniņu dāli ar brīsmīgim skaistim zyrgim, bet ar zalta kugi vēļ nivīna nav.

Muļķītis kū tikai īrauga, braukdams iz ceļa, vysu jem leidza. Vot jis brauc i veruos, ka nas vīns vecīts padvalkamejā [sedulkas] syksnā sasītu molkas nostu. Jis i vaicoj vecīšam: "Kur tu nas tū molku?"

A nu cīma iz mežu nasu." "

"Vot, muļkis! Nu cīma iz mežu molku nas. Voi ta mežā molkas nava? Sestīs, brauksim!"

Vecīts pateic jam, sāstas kugi i brauc. Brauc jī obēji i īrauga otkon vecīti, kurs nas solmu kyuli.

"Kū tu nas?" muļkītis vaicoj.

"A nū pilsātas iz cīmu solmus nasu."

"Vot muļkis! Nū pilsātas iz cīmu solmus nas. Voi ta cīmā solmu nava? Sestīs, brauksim!"

Vecīts pateic muļkīšam par juo lobū vuordu, sāstas i brauc. Brauc - brauc jī, brauc - brauc, i īrauga otkon vecīti, kurs lac iz vīnas kuojas pa ceļi, ūtros kuojas jam nabeja. Muļkītis paaicynuoja sēstīs jam kugī. Vecīts pateic muļkītim par juo lobū vuordu, īsasāst kugī i brauc.

Tagad jī jau brauc četratā, treis vecīši i tys muļkītis. Brauc i veros, ka jau natuoli kēniņa pils. Kugis zam kēniņa pils ka aizšņuoc, tai vysi kēniņa dāli tai i pasaver iz tuo zalta kuga, ka tys kugis zvaigznēs i mēnešūs vīn laistuos. Sabraukuši kēniņu i cytu boguotnīku dāli dūmoj i breinuojuos: te jau ir varbyut kuods boguotnīks. Zalta kugis, dabraucūt pi kēniņa pils, nūsalaižos zemē. Vysi apkuortējī veros, kas nyu leiss nu kuga uorā. Veros, ka izlein treis vecīši i tys sapleisušals mulkītis. Kēniņu i cytu boguotnīku dāli suoc vaicuot vecīšim : "Kurs to te jir kuga saimnīks?"

Tī vecīši paruoda iz tuo muļkīša: "Vot itys, kurs vēļ i myusus atsādynov's atvede."

Vysi vaicuotuoji, kas labi apsavylkuši, i nūsabreinoj: kur ta te taids sapleiss varēja jemt taidu brīsmīgu zalta kugi.

Kēneņa kolpi pastuostēja kēniņam: "Jau atbrauce vīns iz tovu meitu ar brīsmīgu zalta kugi."

Kēniņš izīt, pasaveruos iz to sapleisušuo muļkīša i nūsabeist: kur ta nyu taidam atdūs sovu meitu. Kū darēt? Dūmoj kēniņš, atsacēt navar; par tū ka puorkuops sovu lykumu. Rodi kēniņa ar nadūd padūma kēniņam atdūt sovu meitu taidam sapleisušam ubagam. Golu golā kēniņš sadūmoj un pasoka muļkīšam: "Vot, pošulaik es ar sovim rodim gribu apsprīst, kad taisēt tev kuozas."

Muļkītis ari pasaklausa.

Saīt kēniņš ar sovim radinīkim pilī. Pa tū laiku, cykom kēniņa radinīki lasējuos pilī, tys vecīts, kuris lēce uz vīnas kuojas, soka uz sovu vedēju, muļkīti: "Es tān [tagad] puorsataisēšu par myusu, īskrīšu pa lūgu pilī i nūsaklausēšu, kū jī sprīss."

Vecīts puorsataisēja par myusu, īskrīn pa lūgu pilī i klausuos, kū jī runoj. Rodi kēniņa soka iz kēniņa: "Cyta nikuo tu nadori, kai pasoki sovim koIpim, lai ji izkurinoj korstu, korstu pierti, tai ka cylvāks jinā īguojs varātu sadegt. Kai īis jis piertē, tyuleņ durovas aizslēgt un pamest par nakti, lai jis tur sadag. Ka pierts byus gohova, tu izguoj's uorā jau pasoki, ka kuozas byus reitu, i ka tev šūdīņ juoīt piertē mozguotūs."

Kēniņš, nikuo daudzi nadūmuodams, pasoka sovim kolpim, lai jī tyuleņ izkurinoj pierti tyk korstu, ka lai vysi greidas dzelži palīk sorkani. Kolpi, paklausēdami kēniņa, tyuleņ izkurinoj pierti tyk korstu, ka navar kluot daīt. Kad pierts beja izkurinuota, kolpi pasoka kēniņam. Kēniņš, izguoj's uorā, pasoka muļkīšam: "Kuozas byus reitu, i tev šūdīņ juoīt piertē."

Pa tū laiku, kad kēniņš runova ar muļkīti, tys vec's, kuris beja puortaisējīs par myusu un īskrēj's pilī, izskrēja uorā nū piļa, atsamete muļkīšam pi auss i pastuostēja, kū jī beja nūsprīduši. Muļkītis suoka bāduotīs, kai lai nyule byus. Bet vec's, kuris nese solmu kyuli nu pilsātas iz cīmu, soka muļkīšam: "Itei bāda na bāia, ka leluokas bādas nava. Tykai ka tu īsi iz pierti, tu pasoki kolpim, lai jī parunoj kēniņam, ka es gribu īt ar tevim piertē."

Muļkītis, īdams piertē, paprosa kolpim, lai jī parunoj kēniņam, ka ar manim grib īt piertē vīns vecīts. Kēniņš nikuo nadūmodams, atļaun.

Kolpi īvad jūs piertē, aizslādz dūrs i pamat jūs leidz reitam, dūmuodami, ka jī tur sadegs. Kai tik jī saguoja piertē, vec's tyuleņ izkluoja pa greidu puskyuļa solmu. Kad puskyuļa solmu beja izkluots, pierts palyka drusku soltuoka, tuo ka pošureiz varēja labi gulēt. Tai jī atgulēja piertē vysu nakti. Pa reitam klausuos,

ka nazkas atīt. Vecīts, nikuo nagaidēdams, pajem atlykušū puskyuļa solmu un izkluoj pa greidu. Pierts palīk tyk solta, ka navar vairuok īškā stuovēt. Nuocēji beja kēniņa kolpi, kuri guoja iz pierti vārtūs, kas ar jīm jira nūtics. Atslādz dūrs, veruos, ka tī pylnā dzeiveibā staigoj pa pierti. Bet pierts tagad beja tyk solta, ka gryuši beja nūstuovēt vydā. Kolpi breinuodamīs suoc vaicuot: "Kai jyus te vēļ nasadagāt itamā piertē, kura vakar beja izkurynuota tik korsta, ka navarēja kluot daīt?"

"Kū ta jyus te jūkojat ar myusim? Tyk soltā piertē svutēt mozguotūs."

Te vysi ac's vīn izplātuši breinuojās; nazyn kū sacīt. Vakar pierts beja tyk korsta, ka kluot navarēja daīt, a šūdīņ palvkuse tyk solta ka navar īškā pavysam stuovēt.

Nuskrīn kolpi iz kēniņu i pastuosta, ka vecīts ar muļkīti, kuri vakar saguoja piertē, šūdīņ atrosti dzeivi. Kēniņš, jīm natycādams, skrīn vārtūs pots iz pierti. Nūskrēj's īrauga tū pošu, kū juo kolpi teica. Muļkītis tagad soka iz kēniņu: "Jo tu man naatdūsi sovas meitas ar lobu, to es tovu meitu nu tev's pajemšu ar karaspāku."

"Nū kurīnes tu jemsi sovu karaspāku, kas tev jū dūs? Man to ir sova valsts, a kas ta tev?"

"Nikas! Tev nava juozyn, nu kurīnes es jū jemšu. Bet ka tu naatdūsi ar lobu, to atjemšu gon es nu tev's jū," atsacēja muļkītis.

"Nu, ka jau tai, tod leidz reitam jo sadabuosi pīcpadsmit pulku saldātu, tod atdūšu sovu meitu; bet jo ne, tod naatdūšu," kēniņš atsoka muļkīšam dūmuodams, ka tagad gon jam byus beigas.

Atīt reits. Agri reitā, cykam kēniņš vēļ guļ, muļkītis kūpā ar tū vecīti, kuris nese padvalkamajā molkas nostu, pa lelu teirumu izsvaidēja molkas pagales. Kad pagales bej izsvaidētas, tys vecs vīnā ocumirklī puortaisēja tuos par pīcpadsmit pulku lelu karaspāku. Pots muļkītis beja šūs saldātu viersnīks. Jis juoja apkuort iz brīsmeigi skaista zyrga, apskatēdams sova karaspāka, voi ir vyss kuorteibā. Saldati pošulaik spēlēja i dzīdova dzīsmes.

Pa reitam kēniņš, izzamūdīs nū mīga, i klausuos, ka nazkas uorā natuoli spēlej un dzīd. Kēniņš, nikuo nasaprazdams, kas tī var spēlēt, vaicoj kolpim. Kolpi jam atbild, ka te spēlej muļkīša karaspāks. Kēniņš, natycadams jīm, pots īt pi lūga vārtūs. Īrauga', ka muļkītis, apsavilcīs cīši šmukuos drēbēs, juoj iz šmuka zyrga apkuort sovam karaspākam. Kēniņš tyuleņ nūsamozgova, reizē ar sovu meltu izguoja uorā apsavārtu muļkīša saldatu. Muļkītis aizjuoja jīm prīškā, jūs apsveic un paruodēja sova pīcpadsmit pulku saldatu. Itū vysu radzādams, kēniņš atļuove jam apsaprecētīs ar sovu meitu. To jī nūtaisēja boguotas kuozas un suoka dzeivuot laimeigi. Kēniņš atdeve muļkītim sovas puskēnestis.

Vacuokī muļkīša bruoli, izzynovuši, ka jūs bruoļs apsaprecēja ar kēniņa meitu, vīns zaudēja pruotu, a ūtrs nūsasleicynova.