7. A. 513 B. Skolniece A. Patmalnice Eglūnā. N. Rancāna krājumā.

Beja vīns kēneņč, kas vīnreiz sacēja: "Kas uztaisīs vēja kugi, tam atdūšu sovu meitu por sīvu."

Tur dzeivuoja ar vīns tāvs ar trim dālim, divi beja gudri, trešais muļkis. Tāvs palaide savus gudrūs dālus uz ceļu, īdeva jīm labus zuobokus, boltas maizes, pīna, un palaide. Muļkis ari veras un prosas nu tēva, lai palaiž jū ari. Tāvs īdūd jam palavu maizes, malnas malzes, buteli yudiņa, naasu ciervi i palaiž jū prūjam. Jis īt - ceļā sateik vacu veceiti. Veceits prosa: "Mož ir kas kū ēst?"

Jis soka: "lr gon, bet man kauns ruodeit, ka man ir malna maize un tik yudens butele."

Veceits soka : "Kas byuškys, ty s labs. Tikai īdūd paēst -man gribīs ēst."

Jis izvalk nu kules - veras: bolta maize un pīna butele. Tī sāst zernē un ād. Tod veceits vaicoj: "Kur tu īsi?"

Jis soka: "Es īšu taiseit gaisa kugi."

Veceits soka: "Ej pi meža molas, pi pyrmuo kūka īsit ar ciera pīšu, atsagulst un īguļ. Tevi pīcels un tev byus gotovs kugis. A tu, ka brauksi pa ceļam, tod pajem vysus, vysus, kū tikai satiksi uz ceļa."

Jis aizīt da mežam, īsyt a cieri par pyrmū kūku, uzzagulst un īguļ. Por šalteņi nazkas suok celt, jis pīsaceļas - veras: skaists kugis. Jis īsāst un brauc da kēneņa - veras: uz ceļa īt cylvāks, vīnu kuoju pacēlis i dasējis pi placu. Jis vaicoj : "Kam tu tū kuoju dasēji?"

Jis soka: "Ka es palaiššu kuoju vaļē, tod es ar vīnu sūli pus pasauļi puorskrīšu."

Jis soka: "Sēst, brauksim reizē ar manim!"

Jis sāst un brauc. Brauc, brauc - ceļā veras, ka cylvāks taisas šaut, bet nikur naskrīn ni putnis ni zakis. Jis vaicoj: "Kam tu tur saun?"

"Es saunu putnam, es redzu par pus pasauli." Jis soka: "Sēst, brauksim reizē!"

Jis sāst un brauc. Brauc - veras : cylvāks staigoj ap azaru un meklej dzert. Jis vaicoj: "Kuo tu tur meklej?"

"Dzert meklēju!"

"Kuo ta tu verīs? Azars prīškā, gulīs un īdzer!" Jis soka: "Man te tik vīns guldzis."

"Nu tad sēst, brauksim reizē!"

Jis sāst. Brauc, brauc - veras: cylvāks īt nu sātas, nas uz mežu molku.

"Kū tu tur dori? Nu sātas nes uz mežu molku." Jis soka: "Itai molka nav sprosta."

"Nu tad sēst ar manim, brauksim!"

Jis sāst vydā un brauc. Veras: īt cylvāks, nas maizes kukuļus un prosa ēst. Jis soka: Pats tik daudz maizes nas uz sātu, un ēst prosa."

Jis soka: "Man te tik ir vīns guldzis, man vaiga vairuok." "Nu sēst, brauksim reizē!"

Brauc, brauc - veras: cylvāks īt uz sātu, nas cysu veikši. Jis vaicoj: "Kam tu nesi cysas uz sātu?"

Jis soka: "Šytuos cysas nav sprostas." "Nu sēst, brauksim reizē!"

Jis sāst un mudri aizbrauc da kēneņam. Kēneņš pasyuta, lai poskotuos, kaidi tur kungi ira. Sulaiņi aizīt - veras: svuoti atbraukusi ar vēja kugi. Kēneņš soka, ka lai dabuoj dzeivuo un myrušuo yudiņa, tad tyuleņ byus kuozas. Tys veirs ar dasītuo kuoju atraisa sovu kuoju un mudri kluot pi yudina, pīsmēle dzeivuo un myrušuo yudiņa un mudri pusceļā atsagula pi vīnu patmalu un aizmyga. A te jau vysi runoj : "Kab byutu kluotu, nav vys mudri."

Tys suovējs mudri pasaveras, kur jis ir. Veras: ir pusceļā, tyuleņ pajam plinti īsaun taišņi tamuos patmalēs; jis mudri pīsaccļas un ar pussūli beja jau kluotu. Muļka bruolis atnas tū yudini kēneņam. Kēneņš soka: "Ka tev byutu tik daudz kara spāka kai pi manis."

Jis pavaicoj: "Vai var īt ar visim draugim?" Kēneņš soka: "Var, kai grib."

Tyuleņ sāst gaisa kugī un brauc, puor brauc gobolu, nūsvīž pagali, pabrauc vēl gobolu un nūsvīž otkon. Tai izsvaida vysas pagales pa visim teirumim un vysom molom. Pīīt tik daudz kara spāka, ka navar apskaiteit. Ļaud's grajoj (baltkr. grac' spēlēt] un doncoj. Kēneņš reitā ceļas, dzierd daudz muzykas un soka, ka vajaga izkurynuoh pierti. Nīrkurynoj dzelža pierti sorkonu, ka par gobolu navar daīt kluot. Muļkis vaicoj kēneņarn: "Voi var man ar draugim īt uz pierti?"

Jis pajam leidza cysas un aizīt uz pierti, vys svīž pa drusceņei cysu. Ka tyvuok pi pierts daguoja - pa vysam solta: i jau silēs beja lads. Kēneņš padarēja četradesmit bucu als, četradesmit vēršu un cytaidu vysaidu ēdīnu daudz daudz. Kēneņš pasacēja, kab vvsus ēdīnus varātu apēst. Jis pavoicoj: "Vai varēs ar visim draugim ēst?"

Kēneņš pasacēja: "Var ar visim draugim."

Veirs, kurs prasēja ēst, tys apēda vysus vēršus vīns pats, nivīnam nikuo napamete. Uotrais, kurs ap azaru staiguoja, dzert maklādams, tys vysas bucas izdzēre, citi nikuo nadabuoja. Muļkis aprecēja kēneņa meitu un nyu beja boguotas kuozas, bet gudrī bruoļi palyka tāva muojā par struodnīkim.