8. A. 513 13. 38. J. Gobzinš ar Šmitu Jāni Rudbāržniekos. LP, VI, 640 (122, 5).

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Un turienes ķēniņš bija izsludinājis, kas pie viņa meitas var atbraukt ar tādu zelta laivu, kas iet pa zemes un ūdens virsu, tas to dabūs par sievu.

Tad mūsu trīs brāļi norunājuši arī zelta laivas taisīt. Labi. Gudrie nu taisījuši savas laivas kopā, vienā vietā strādādami, bet muļķi atstūmuši, lai paiet sāņus kautkur citur darboties, jo tikpat nekas prātīgs tur neizjukšot. Jā, jā - muļķis gājis arī.

Tad pie gudriem brāļiem - tas bijis vai otrā, vai trešā dienā - pieradies vecs vīriņš un lūdzies, lai dodot viņam ko ēst dikti esot izsalcis.

Tie atteikuši : "Kur mēs ņemsim tev ko dot, diez', vai pašiem vēl pietiks?"

Nu vīriņš nogājis pie muļķīša un lūdzis tam ēst. Muļķītis teicis maz viņam gan esot, bet cik esot, tik došot.

Viņi abi paēduši. Tad vecītis teicis: "Iesim nu pagulēt!" muļķītis atsacījis: "Ko nu gulēsim? Jātaisa zelta laiva; būs jābrauc pie ķēniņa meitas un laiva vēl nebūs gatava."

Bet vecītis pierunājis šo: "Iesim tikai gulēt, kad piecelsimies, laiva būs gatava."

Labi, gulējuši arī. Izgulējušies - tiklīdz pamodušies - laiva laistījusies vien pretim.

Vecītis tad iesēdinājis muļķīti zelta laivā, palaidis, lai iet pa sausu zemi, pa ūdeni, un teicis, ka braukdams viņš iemantošot trīs sulaiņus.

Braucis, braucis zelta laivā, ieraudzījis vienu vīru; tas bijis zvaigžņu skaitītājs. Viņš varējis izskaitīt, lai būtu zvaigznes, cik būdamas. 'To paņēmis līdz un braucis atkal. Pabraucis, ieraudzīji; deviņu ezeru dzērēju. Viņš varējis deviņi ezerus uz reizu izdzert. Paņēmis to līdz un braucis atkal. Pabraucis, ieraudzījis ledus grausēju. Paņēmis to arī līdz un aizbraucis ķēniņa pilī. Te nu esot zelta laiva, kas pa zemes, pa ūdens virsu iet - lai dodot solīto ķēniņa meitu!

Ķēniņš, par laivu gan izpriecājies, bet meitu negribējis vairs dot. Ja izskaitīšot viņam adatas, tad gan domājot atdot. Un viņš ievedis muļķīti vienā kambarī, tur bijušas dikti pulku kniepadatu, un licis, lai tās izskaita.

Muļķītis teicis : viņš izskaitīšot gan, lai tikai ļaujot viņam vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis arī. Nu pasaucis zvaigžņu skaitītāju. Tas ienācis kambarī, teicis: "Iesim tikai gulēt, es jau zinu, cik tur ir!"

Labi. gulējuši. Otrā rītā ienācis ķēniņš, prasījis: "Nu, cik tur m?"

Tik un tik! - pateicis, un nu ķēniņam meita bija jāatdod. Bet viņš tomēr vēl neatdevis, licis muļķītim, lai izdzerot deviņi mucas vīna, tad došot.

Muļķītis sacījis: viņš izdzeršot gan, lai tikai ļaujot vienu sulaiņi ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis arī. Nu pasaucis deviņu ezeru dzērēju un tas tikai ņēmies dzerdams; muļķītis atkal gulējs par to laiku. Atmodies, saucis, lai viņam arī drusku padodot nodzerties; dzērējs teicis. ka vairs neesot. Tad muļķītis iesaucies: "Ak tu sasodīts negausis! es tā domāju: nu labi sadzeršos, un viņš izdzēris visu."

No rīta ķēniņ iegājis un pieklauvējis visām mucām - riktīgi: viņas bijušas tukšas; bet meitu tomēr vēl neatdevis, teicis, ja izkurināšot krāsni un ja viņš - muļķis - tai krāsnī nākoša nakti varēšot izgulēties, tad meitu dabūšot. Tā krāsns pa deviņi asi jau cilvēku vilkusi iekšā.

Muļķītis atteicis: viņš izgulēšot gan, lai tikai aujot vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis. Nu pasaucis ledus grauzēju. Abi gājuši pie krāsns, liesma jau pa deviņi asi sākusi šos vilkt iekšā. Tad ledus grauzējs iespļāva vienreiz krāsnī, un nu jau varējuši labi tuvu pieiet. Pieejot klāt - vēl esot par karstu. Spļaujot vēl otrreiz. Nu ielienot iekšā, sākot gulēt - vēl esot par karstu. Spļāvis vēl trešreiz, nu guļot līdz rītam kā tikai patīkoties.

No rīta ķēniņš atnākot raudzīt - jā - šie abi guļot sarāvušies. Bet ķēniņš vēl nedodot meitu. Ja viņš staģenē varot izgulēt, kur esot lācis, tad došot meitu. Neko darīt, paņēmis kokles, bārdnazi, saputinātu ziepju skutulīti un gājis staģenē iekšā koklēdams. Lācis, kokles padzirdējis, teicis: lai viņu arī iemācot koklēt! Muļķītis smējies: "Es tevi iemācītu gan, bet tev ir līki pierksti."

Viņš nu iedzinis sienā ķīli un teicis, lai lācis iebāž pierkstus tai šķierbā, tad viņš izliekšot taisnus, ka var koklēt. Lācis bāzis. Nu muļķis izvilcis ķīli un lācim nagi bijuši kā iekalti. Tad muļķis nopindzelējis lācim vienus sānus ar ziepju putām un ar bārdnazi nodzinis itin skaldrus. Pēc tam paņēmis jājamo pātagu un tā mizojis lāci, ka sākuši aseņi tecēt. Lācis redzējis: joki nav - sācis lūgties: viņš neko nedarīšot; lai muļķis droši guļot staģenes dubenā, viņš gulēšot priekšā un apsargāšot šo.

Labi, muļķis apgulies dubenā un lācis apgulies pie durēm. No rīta ķēniņš domājis: "Nu jau muļķītis beigts būs!" un gājis raudzīt Piegājis pie staģenes durēm - pieklauvējis. Lācis apsaucis: ,,Kuš! Kungs gui dubenā!"

Nu ķēniņš saucot muļķīti ārā un dodot savu meitu par sievu. Muļķītis ar jauno sievu, ar saviem trim sulaiņiem sēdies zelta laivā un nu braucis pa ūdeni uz mājām. Pabraucis gabalu, ķēniņam atkal palicis žēl par meitu un tā sūtījis lāci pakaļ, lai iet viņu saplēst.

Bet kad braucēji lāci ieraudzījuši, viņi piesējuši ķēniņa meitu laivas pakaļā, lai peld līdz. Lācis ieraudzījis, ka viņa ir plika, laidis tik atpakaļ uz mājām. Pārskrējis - ķēniņš prasījis: "Vai saplēsi?"

Lācis teicis: "Ne!" "Kālab ne?"

"jā, man tikai vieni sāni pliki, bet tas viscaur pliks, ko viņš tagad tur nodīrājis. Ar viņu nevar vis jokoties aplam."

Muļķītis nu pārbraucis uz savām mājām un saturējuši tādas kāzas, kādas vēl nekad nav bijušas.