9. A. 513 B. 307. J. Henniņš Sasmakā.

Vienam tēvam bija trīs dēli: viens muļķis, divi gudri. Vienam ķēniņam bija atkal viena meita, un visi trīs brāļi precēja pēc tās. Tad ķēniņš teica: "Kas var man uztaisīt tādu laivu, kas iet pa sausu zemi, tas var dabūt manu meitu par sievu."

Nu gāja viens gudrais brālis taisīt to laivu. Iedams viņš sa tiek vienu vecu vīriņu, kas tam jautā: "Kur tu eji, mans dēliņ?" Brālis atbild: "Ko tu gribi, vecais nabags? Vai tu esi ceļa noprasītājs?"

Tā tas vecais nabags teic: "Ej, ej, mans dēliņ!"

Tā nu vecais vīriņš aiziet. Brālis mežā noskatījies tādu līku priedi un nocērt to. Nu viņš strādā līdz pašam vakaram. Tumsā viņš pārnāk mājā un skatās, kas nu ir iznācis. Ir iztaisīts kruķis, bet bez kāta.

Tagad iet otrs gudrais brālis taisīt to laivu. Viņš aiziet tai mežā, noskatās atkal tādu līku priedi un nocērt to. Viņš taisa līdz pašam vakaram, un kad jau ir dikti tumšs, tad pārnāk mājā. Mājā apskatījies, viņš redz, ka ir kruķim kātu uztaisījis.

Pēdīgi aiziet arī muļķis to laivu taisīt. Viņš satiek atkal to pašu veco vīriņu un tas viņam prasa: "Kur tu ej, mans dēliņ?" "Es iemu tādu laivu taisīt, kas pa sausu zemi iet."

Vecais vīriņš saka: "Es tev iešu līdz un palīdzēšu uztaisīt " Nu viņi iet abi divi uz to mežu to laivu taisīt. Mežā nonāku šiem, vecais vīriņš saka: "Nogulsimies zemē, gan jau būs laika diezgan laivu taisīt."

Tā nu viņi abi nogulstas zemē. Bet kamēr tas muļķis guļ,

tamēr tas vecais ir jau uztaisījis to laivu. Nu viņš uzcel muļķi un noteic tam: "Kad tu ieraugi kādu nabagu, tad ņemi to laivā iekšā. Lai tam nabagam būtu utis, vai kraupis, ņem tik iekšā!"

Vecais vīriņš nu noiet projām un tas muļķis brauc pa zemi ar savu laivu. Braukdams viņš redz, ka viens vecs nabags ēd maitu, un saka tam: "Ko tu ēd to maitu? Nāc labāk sēdi manā laivā!"

Vecais nabags teic: "Ka tu zinātu, kas par gardu gaļu!"

Tad tas vecais nabags iesēstas laivā, un nu viņi abi brauc projām. Muļķis atkal ierauga, ka viens vecs nabags lec ar vienu kāju, un uzprasa tam: "Cik tālu tad tu vari lēkt ar vienu kāju?"

Nabags atbild: "Es varu lēkt vesalu jūdzi ar vienu lēcienu." Muļķis teic: "Nāc labāk sēdi manā laivā!"

Nu iesēstas arī otrs nabags laivā un tagad visi trīs brauc projām. Tālāku braucot, muļķis ierauga, ka viens vecs nabags raugās ar vienu aci. Muļķis saka: "Cik tālu tad tu redzi ar vienu aci?"

Nabags atteic: "Es varu redzēt septiņas jūdzes." Muļķis teic: "Labāk sēdies še laivā!"

Vecais nabags atkal iesēstas laivā un visi četri nobrauc uz ķēniņa pili. Tur tie trīs nabagi izkāpj no laivas ārā, un trešais brālis nu piebrauc pie pašām ķēniņa durvim parādīt, ka viņš patiesi ir uztaisījis tādu laivu, kas iet pa sausu zemi.

Bet nu ķēniņam ir meita nomirusi, un viņš teic muļķim, ka viņam jāiet to meitu vāķēt. Ķēniņš domā ka viņš ies, tad tā meita viņu saplēsīs, un nu ieslēdz muļķi baznīcā pie mirušās meitas. Tur viņam pielaižas viens eņģelis klāt un pateic, lai viņš palien apakš baznīcas luktura. Viņš arī tā izdara un tā meita nu meklē šo pa visiem krēsliem. Ka visi krēsli ir izmeklēti, tā gailis dzied un tā meita ieskrej rūkdama zārkā.

Muļķis nu iet un nosēstas krēslā. No rīta nāk ķēniņš izlaiž: gan šo uz laiku ārā, bet otru nakti viņam atkal jāiet to meitu vāķēt, un ķēniņš viņu tāpat ieslēdz, kā pirmo nakti. Viņam pielaižas atkal tas eņģelis klāt un pamāca, lai viņš šoreiz ieiet baznīcas kambarī un ierokas kaulos. Viņš tā izdara, un tā meita nu meklē: pa krēsliem un izvanda visas malas, tad ieiet tai kambarī un sviež tos kaulus uz visām pusēm, bet tūliņ jau dzied gailis un tā meita ieskrien rūkdama zārkā.

Muļķis nu lien no kauliem ārā un atsēstas krēslā. No rīta nāk. ķēniņš un izlaiž viņu ārā, bet viņam jāiet vēl trešo nakti vāķēt. Kad viņu ieslēdz baznīcā, tad viņam pielaižas tas eņģelis klāt un teic, lai viņš palien apakš zārka, un kad tā meita iziet no zārka; lai tad viņš iegulas zārkā. Viņš visu tā izdara un dzird, ka šoreiz meita sviež tos kaulus uz visām pusēm. Te gailis sāk dziedāt un meita tūlin pie zārka klāt un lūdz: "Mīļais brālīt, laid mani iekšā, mans laiks jau sen ir pagalam!"

Viņš atbild: "Ej noskaiti tēva reizi pie svētā altāra!"

Meita gan aizskrien, kaut ko norūc un sāk atkal lūgties, lai laiž šo zārkā. Muļķis tik teic: "Ej noskaiti kārtīgi tēva reizi pie svētā altāra!"

Ķēniņa meita gan atkal grib izmānīties un lūgties, bet muļķis pastāv pie sava: "Ej noskaiti kārtīgi tēva reizi pie svētā altāra!"

Nu meita arī noskaita lūgšanu un ir atpestīta no ļaunuma. Kad ķēniņš no rīta ienāk baznīcā un redz savu meitu sveiku un veselu, viņš ir ļoti priecīgs un atdod to muļķītim par sievu.