l. A. 514. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, II, 81 (44).

Kāda kunga meita bija iemīlējusi nabaga kalpa dēlu. Meita labprāt puisi precētu, bet to labi zin : kā teiks tēvam, tas nelaidīs. Vai tur nav gals rokā? Tomēr beidzot kunga meitai iešaujas labs padoms prātā. Viņa lūdz tēvu, lai pieņemtu puisi par savu sulaini. Varbūt, ja tik sulainis tēvam labi iztaptu, ka tad vecais pēc kāda laika apdomājās un atvēlē abiem precēties. Bet tādu ceļu iedama, nabadzīte tāļu netika. Pavārs jau pirmā nedēļā saodis, kas jauniem ļaudim aiz ādas. Tas pasaka 'kungam, un nu uguns pie pakulām. Kungs liek sulaini iebāzt maisā un uz piedarbu aiznest, lai tas badā nomirtu. Meitai puiša ļoti žēl; bet neko darīt --- neuzdrošinās ne raudāt. Te otrā dienā kungam ievajagās kautkur ciemā aizbraukt. Meitai nu bija laiks puisi atpestīt. Viņa izlaiž to no maisa sacīdama: "Ej, puisīt, pie kēniņa, kalpo tur. Nerādies te tik nevienam, lai tēvs labāk domātu, ka tu maisā esi badā nomiris." Puisis aiziet pie ķēniņa un salīgst.

Drīzi pēc tam ķēniņam izcēlās &127;karš ar otru ķēniņu. Un re, ko nu kunga meita sadomājusi? Viņa pārģērbjas vīriešu drēbēs, aiziet pie tā ķēniņa, kur puisis, un piedāvājas ķēniņam par kaŗa vīru. Ķēniņam kaŗa laiks, tas pieņem. Bet nu bija gan ko redzēt, ko sievietis, vīriešu svārkos iekāpis, spēj darīt! Lai kāds nāk - nost kā muša. Ķēniņš tādu kaŗa vīru vēl nebija atradis. Viņš ieceļ to par pašu kaŗa vadoni. Tie bija gan brīnumi. Nevienam tas ne prātā, ka tik sirdīgs kaŗa vīrs kunga meita. Tomēr kas tiesa, tas tiesa. Jaunais kaŗa vadonis pārvar ienaidnieku, nobeidz karu ātrāki, nekā ķēniņš to būtu domājis. Pēc kaŗa ķēniņš nezin cik samaksāt jaunajam kaŗa vadonim; bet kaŗa vadonis atsaka: "Ko, ķēniņ, tur tikdaudz maksāt? Atdod man tik to puisi, ko viņreiz salīgi, par sulaini - pietiks!"

Ķēniņš atdod. Puisis noiet pie kaŗa vadoņa un, saprotama lieta, tam ne jausmas, ka tā viņa paša 1īgaviņa. Otrā dienā kara vadonis izstāsta puisim visu atgadījumu un tad pamāca tā: "Pārģērbies tagad manās kaŗa vadoa drēbēs un pēc trim dienām atnāc pie mana tēva, mani par līgavu bildināt. Tādam varenam kaŗa vadonim viņš savas meitas neliegs. Es steigšos uz māju un nelikšos ne zinot. Ja tēvs prasīs, kur tik ilgi esmu bijusi, tad teikšu, ka mežā apmaldījos."

Pēc trim dienām puisis kaŗa vadoņa drebēs 'klāt un Pirmā runa tūlīt: vai kungs nedošot viņam savu meitu par sievu.

"Ak tu manu dieniņu!" kungs iesaucās, "tādam varenam vīram nu meitas liegšu. Ja patīk - rītu tūlīt kāzas!"

"Labi, dzersim rītu kāzas!" puisis atbild.

Tā notiek. Pēc kāzām jaunais pāris ņemas visu izstāstīt. Kungs iesākumā gan tā kā dusmojas, bet vēlāk saka: "Kas izliets, tas izliets - sasmelt vairs nevar. Es pārskatījos, ka jūsu patiesīgo laimi gribēju ārdīt un jūs abi pārskatījāties, ka mani, vecu vīru, piekrāpāt. Bet kas bijis - bijis: uz priekšu dzīvosim saderībā."