2. A. 514. Teicēja H. Ančupāne Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Seņ-senejūs laikūs dzeivuoja .vīns bruoļs ar sovu muosu. Muosa beja vacuoka par bruoli. Jī obadivēji dzeivuoja mīrīgi: vīns ūtru mīļuoja un žāluoja. Bruoļam jau vajadzēja īt soldotus. Muosa soka bruoļam: "Es īšu par tevi soldotūs."

Tai muosa pametja sovu bruoli un nūguoja dīnēt. Muosa dīnēja par soldotu tymā pilsātā, kur dzeivuoja pats kēniņš. Kaidu reiz itū soldotu pastotīja vaktnīkūs kēniņa pilī pi lūga. Kēniņam beja meita, kura, kad īraudzēja itū soldotu, īsamīļēja, jo soldots beja cīši smuks. Kēniņa meita suoka runuot sovam tāvam, ka jai brīsmīgi pateik itys soldots un jei grib ar jū precētīs. Kēniņš cik jai narunuoja, bet nikai navar īrurtuot sovai meitai par soldotu nadūmuot. Kēniņš radz, ka nikuo nabyus, jo navar meitas pīrunuot. Suoka kēniņš itū soldotu paaugstynuo.t vys par leluoku un golu golā paaugstynuoja jū par kņazu pi sovas pils un apprecēja ar sovu meitu, sataisīdams lelas un boguotas kuozas. Tai dzeivoj kēniņa meita ar itū kņazu.

Kaidu nakti kēniņa meita veras, ka kņažam ir taidas pošas kryut's kai jai. Jei palyka skumīga un reiz stuosta sovam tāvam, ka juos vīrs ir sīvīte. Kēniņš dūmuoja kņazu nūnuovēt, bet meitai beja juo žāļ.

Sadūmuoja kēniņš un nūpirka sovam znūtamn kugus, un palaidja jū ar vvsaidom precem uz cytu kēnesti. dūmuodams, ka jis ceļā pazuss. Jaunais kņazs ari nūbraucya ar kurim, pībraucja krosta molā un sadūmuoja pastaiguot pa jyurmolu. Staiguodams kņazs natuoli nu jyurmolas īraudzēja kaidu mozu ustabiņu un īguoja tur. Ustabiņā nabeja nivīna cylvāka.. Kņazs sadūmuoja kaut' kū ēst, īleida ceplī, izvylka pūdu ar putru un izēdja, bet pūdu pastatīja atpakaļ ceplī. Tad pats nūsaglobuoja aiz cepļa. Atīt rogona un grib paēst. Izvylka jei nu cepļa pūdu un gribēja ēst, bet redz, ka pūds tukšs. Sasadusmuoja rogona

un runoj paša sevī : "Tys, kas itū padarīja, jo meita, lai palīk par puisi, jo puiss, lai palīk par meitu!"

Kņazs itū dzirdēja, klusiņom izguoja uorā, nūguoja, sāduos sovuos kugūs un brauc. Napuorguoja trejis dīnas, kņazs mona, ka jis palīk par puisi un tai atbrauc jis atpakaļ pi sovas sīvas. Kēniņš un juo meita cīši nūsabreinuoja, ka kņazs vjēl dzeivs un nazynuoja, kū ar jū dareit, kai jū nūnuovēt. Atīt nakts, kņazs gulstas ar sovu sīvu gultā un nu tuo laika kēniņa meita dzeivoj ar kņazu labi, vīrs ūtru mīļoj un žāloj.