3. A. 514. 513 A. Ernsts Birznieks Dzirciemā, Jkr. III, 17 (7). LP, VII, II, 25, 2, 2.

Ķēniņam bija vecs, vecs kaŗa vadonis. Aiz nespēcības viņš vairs nevarēja izpildīt savu amatu un ķēniņš viņu atlaida. Vecais ģenerālis aizgāja dzīvot pie savām trim meitām savā muižā.

Nāk kaŗš. Ķēniņš ik reizes, kamēr vecais kaŗa vadonis pie viņa dzīvoja, noskatījās it vienaldzīgi ienaidnieku tuvojamies, un gāja, vecā ģenerāļa pavadīts, it mierīgi uz kaŗa lauku. Bet šinī reizē viņš bija ļoti nemierīgs.

"Jāsūta būs pēc vecā ģenerāļa; ja nevarēs nākt līdz kaŗā, taču tas man padomiņu kādu pados," ķēniņš domā un sūta vecajam ģenerālim ziņu. Vecais pats ļoti slims un nespēcīgs, tādēļ nevar iet. Bet jāiet ir! Viņš sūta savu vecāko meitu, liek viņai apģērbties virsnieka drēbēs un nu tai jājāj.

Viņa jāj. Kādu gabalu jājusi, nonāk mežā pie liela purva. Viņa jau no tālienes redz, ka kāds kūņojas pa purvu, bet vl nevar izšķirt, kas tas varētu būt: vai cilvēks jeb kāds kustonis. Tuvāku piejājusi, viņa redz, ka purvā iestigusi vāja balta ķēvīte, un veca vecenīte pūlās to izdabūt ārā. Vecene lūdz, lai jaunskungs nākot viņai palīgā. Viņa nolec no zirga un palīdz vecīti un viņas baltiņam izkļūt no purva. Vecenīte viņai patencina un saka: "Jums nebūs laimes, jāiet atpakaļ!"

Vecākā meita jāj atpakaļ un saka mājās, ka nevarot jāt. Vecais ģenerālis liek nu apģērbties vidējai meitai vīrieša drēbēs un nu tai jājāj. Šī nu jāj atkal, kāmēr nonāk pie lielā purva. No tālienes viņa jau redz, ka purvā kautkas kūņojas, bet kas, to viņa vēl nesaredz. Tuvāki pietikusi, viņa redz, ka purvā iestigusi vāja, balta ķēvīte, un veca vecenīte, pati grimdama, pūlās to izdabūt ārā. Vecenīte lūdz atkal, lai jaunskungs apžēlojoties un palīdzot viņiem iztikt ārā. Viņa nokāpj no zirga un palīdz iestigušiem izkļūt uz cietu zemi. Vecenīte patencina un saka: "Jājiet atpakaļ, jums nebūs laimes."

Vidējā meita jāj atpakaļ un stāsta mājās, ka nevarot tālāki pajāt. Vecais ģenerālis nezin, ko nu iesākt, ko darīt. Viņš sūta tagad jaunāko meitu. Šī apģērbjas vīrieša drēbēs, kāpj zirgam mugurā un jāj projām. Pie purva nonākusi viņa redz to pašu, ko divas vecākās māsas: balta, vāja ķēvīte iestigusi purvā, un veca vecenīte pūlās to izdabūt ārā. Jāsteidzas gan būtu prom, jo māsas tā jau nokavējušās, bet tomēr jāpalīdz - cilvēku nevar atstāt mocoties, tam nepalīdzējis. Viņa nolec no zirga, iet un izvelk vecenīti ar viņas zirdziņu no purva. Vecenīte patencina un saka: "Jūs varēsit jāt, jums būs laime! Bet laižiet savu zirgu atpakaļ uz mājām un ņemiet citu no mana staļļa tepat aiz kadiķa krūma. Ko tas jums teiks, to dariet! Pie ķēniņa nonākuši, jūs lūdziet īpašu stalli, lai neviens nedzird, ko jūs runājat."

Vecīte pazuda ar visu savu balto ķēvi. Ģenerāļa meita palaiž savu zirgu atpakaļ uz mājām un iet aiz kadiķa krūma stallī, kur viņa atrod melnu ērzeli. Tas tik dižojas vien, kad tik dabūtu skriet. Līdz ko ģenerāļa meita tam mugurā, tad tikdaudz kā redzēt, kā sviestu aizsviež līdz ķēniņa pilei. Viņa ieiet pie ķēniņa un teicas par sava tēva dēlu un ka nācis viņa vietā. Ka viņa ir sieviete, to viņa slēpj.

Ķēniņš ļoti priecīgs par sava vecā kaŗa vadoņa jauno skaisto dēlu, liek ielikt viņa melno ērzeli īpašā stallī un saka, lai jaunais virsnieks pastaigājoties pa viņa dārzu, kāmēr būšot jāiet kaŗā.

Pirmā dienā jaunais virsnieks staigā pa dārzu un apbrīno lielos, lepnos kokus un skaistos augļus. Ķēniņa māte - ķēniņš pats vēl neprecējies - augšā pa logu ieraudzījusi skaisto virsnieku, arī nāk dārzā un ir tik laipna, tik laipna ar jauno virsnieku, kā kad būtu diez kādi veci pazīstami.

Otrā dienā vecā ķēniņiene vēl laipnāka, mīlīgāka pret jauno virsnieku, sāk jau tam ķerties apkārt. Šis tik kauna dēļ var izmukt . . . Vadzi, trešā dienā vēl trakāki ķēniņiene nogrābj jauno virsnieku aiz svārkiem un nelaiž vaļā. Virsnieks atstāj svārkus un aizbēg prom. Vecā ķēniņiene tūliņ prom pie dēla: "Tāds bezgodis, tāds nekauņa, gribēja mani piesmiet! Dēls, tu viņam to nepiedod! It ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari piedot."

Ķēniņam gan jaunā cilvēka žēl, bet savu māti viņš tā nevar jaut apvainot, Jaunais virsnieks top saukts priekšā un ķēniņš viņam saka: "Ja tu viens pats vari apkaut visu ienaidnieka kaŗa spēku, tad es tevi nesodu par manas mātes apvainošanu."

Jaunais virsnieks lūdz laiku apdomāties. Ķēniņš viņam to atvēl. Viņš aiziet pie sava zirga un tam nu izteic tā un tā: "Ķēniņš grib, lai es viens pats apkauju visu ienaidnieka kaŗa spēku, citādi mani liek sodīt."

Zirgs uzklausās visu un tad saka: "Tā maza lieta, to vari apņemties. Prasi tik, lai ķēniņš tev dod tik daudz naudas līdz, cik es varu nest, tad jau to izdarīsim."

Jaunais virsnieks aiziet pie ķēniņa un tam tā pasaka. Ķēniņš priecīgs un dod naudu, cik virsnieks grib. Šis liek piebērt pilnu maisu ar zelta naudu, kāpj zirgam mugurā un jāj projām ienaidniekiem pretī.

Kādā mežmalā jaunais virsnieks ierauga lielu, lielu vīru ar cisku malku skaldot Zirgs uzsauc jājējam, lai to ņem līdzi. "Ko tu te mocies?" jājējs skaldītājam uzprasa.

"Man jāskalda bez cirvja katru dienu astoņdesmit asis mal kas un par to vēl nedabūju ne pilna vēdera ēst," skaldītājs attic. "Nāc mums līdzi, tad tu dabūsi vienmēr pilnu vēderu!" jātnieks viņu uzaicina.

Malkas skaldītājs iebāž savu cisku vecā vietā un iet tūliņ līdzi. Tikko mežam cauri izjājuši, viņi ierauga lielu vīru guļam pie maizes kaudzes un brēcam. Zirgs iečukst savam jātniekam, ka arī šis jāņemot līdzi.

"Ko tu te raudi?" jātnieks tam uzprasa.

"Kā lai neraudu?" tas atbild, "maize ir, bet te man nav vērts ko iesākt, neiznāks pilns vēders."

"Nāc mums līdzi, tad dabūsi pilnu vēderu!"

Vīrs acumirklī apēd visu maizi un iet līdzi. Gabaliņu gājuši, viņi ierauga uz ceļa lielu vīru sapītām kājām. Zirgs dod zīmi, ka tas arī līdzi ņemams.

"Kādēļ tu sapini kājas?" virsnieks uzprasa.

"Esmu par daudz ātrs skrējējs," tas atbild, "kad man nav sapītas kājas tad nekur nevaru valdīties."

Jaunais virsnieks uzaicina skrējēju sev līdzi, tas arī tūliņ gājējs. Viņi nu iet, kamēr nonāk pie kāda vīra, kam aizsietas acis un plinte rokā. Zirgs saka, ka tas arī jāņem līdzi.

"Kādēļ tev acis aizsietas?"

"Esmu par daudz liels šāvējs - vēl aizsietām acim nošauj zaķi, kā mirgu."

"Vai nevari nākt mums līdzi?" jātnieks vaicā.

Lielais šāvējs iet viņiem līdzi. Nu viņi iet atkal, kamēr nonāk kādā pļavā, kur guļ vīrs.

"Ko tu te guli?"

"Man jāklausās, kā zāle aug," vīrs atbild.

Jātnieks viņu aicina līdzi, vīrs iet. Tagad viņi nonāk pie divpadsmit sudmalām. Sudmalu spārni visi tā griežas, ka tīri bailes skatīties, bet mūsu ceļotāji nemana it nekā no vēja. Viņi redz sev priekšā lielu vīru - tas vienu nāsi aiztur ar roku un pa otru tik velk dvašu. Zirgs piebiksta jātniekam, ka arī šis jāņem līdzi.

Ko tu te dari?" "

"Man jāpūš sudmalām virsū, lai var malt. Abām nāsim ne drīkstu pūst, tad sudmalas sagāztos. Tā man te jāstāv dienu mūžu un par to nedabūju ne pareizi paēst."

"Nāc man līdzi, tad dabūsi ēst, cik tik tev ies iekšā."

Vīrs nostājas pūst un iet līdzi. Sudmalas apstājas. Līdz ko viņi ienāk pilsētā pie ienaidnieka ķēniņa, jaunais virsnieks dod saviem ceļa biedriem ēst, cik tikai tie var. Pats viņš dodas pie ķēniņa un saka, ka nācis ar to kauties.

"Ko nu mēs kausimies," ķēniņš atteic, "raudzīsim izlīgt ar labu. Ja tu jeb kāds no taviem sulaiņiem var izskriet manu princesi, tad es padodos."

Virsnieks lūdz laiku apdomāties un iet zirgam padomu prasīt. Zirgs saka, ka sapītais ātrskrējējs izskriešot princesi; lai tikai laižot kopā.

Skriešana nolikta uz septiņām verstim. Otrā galā ir nolikta grāmata; kas pirmais to atnesīs, tas būs izskrējis. Bet ķēniņš lieto blēdību. Otrā galā ir arī krogs; kad princese noskrej ātrāki, tad nekas, bet kad viņas pretinieks nonāktu ātrāki pie mērķa, tad krodzenieks tam piedāvās šņabi ar miega zālēm.

Sāk skriet. Ātrskrējējs skrej iesākumā tikai ar vienu kāju vien, bet tiek jau labu gabalu princesei priekšā. Viņš jau ir galā un paņēmis grāmatu, bet princese vēl nav ne līdz pusei. Par tik veiklu skriešanu krodzinieks viņam piedāvā šņabi. Ātrskrējējs iemet vienu - tam vienam garlaicīgi, iemet otru - un abi kaujas, jāmet vēl trešais par šķīrēju. Šņabjus sametis viņš sāk skriet atpakaļ, bet tālu netiek - pakrīt un iemieg. Princese jau tālumā redzama, bet ātrskrējējs nekā. Ķēniņš aiz priekiem tik smej vien.

Bet ko dara virsnieks? Viņš sauc, lai visudzirdētājs, kas pļavā klausījās, kā zāle aug, tagad klausās, cik tālu vēl ir ātrskrējējs princesei paka;. Tas atsaka, ka ātrskrējējs guļot un šņācot. Virsnieks uzsauc šāvējam, lai tā šaujot, ka gulētājs uzmostas. Šāvējs mērķē un izšauj ātrskrējējam akmentiņu n pagalvja. Gulētājs, skrējējs, augšām - un pirmais ar grāmatu mājās. Ķēniņa meita nu ir izskrieta, bet ķēniņš vēl negrib valsti atdot un saka: ,,Ja tu vēl vienu lietu izdari, tad dabūsi manu valsti; ja nevarēsi, tad nedabūsi. Tev jāgādā tāds ēdējs, kas trijos mēnešos var apēst, kas par to laiku ir cepts."

Jaunais virsnieks to apņemas. Nu ķēniņš liek savest no viņas valsts rudzus kopā un cept maizi. Pavalstnieki dzen rudzus un cep maizi - dzen un cep, dzen un cep, kamēr no maizes kukuļiem sakrauts jau labs kalnelis. Lielēdis nu liekas klāt un ēd - kalns plok acim redzot. Ķēniņa pavalstnieki gan raujas caurām naktim vedat rudzus, cepot maizi, bet kur nu bezgalim pieceps? Pašiem rudzi pietrūkst - viņi pērk par naudu kaimiņa valstī. Arī naudas pietrūkst, bet bezgalim kā nav, tā nav diezgan. Nu ķēniņš redz, ka atkal paspēlējis, un sola atdot ienaidnieku virsniekam un viņa biedriem valsts atslēgas, bet pats pie sevis domā tos nobeigt citā ceļā. Viņš to ieved pils viscietākajā kambarī un tur ieslēdz. Ķēniņš nu ir priecīgs, ka tie vairs netiks ārā un nomirs tur badā.

Virsnieks izmēģina attaisīt dzelzu durvis - nekā, tās aizslēgtas, izrauga visus kaktiņus, bet nevar nekur tapt ārā. Malkas cirtējs sadusmojas, izrauj sev vienu cisku un sāk ar to tik ilgi skaldīt pils sienas, kamēr visa pils sakrīt drupās. Ieslodzīti nu ir svabadi. Virsnieks paņem valsts atslēgas un visi iet atpakaļ uz savu zemi pie sava ķēniņa. Kādai upei pārtikuši, viņi redz, ka ienaidnieki dzenas pakaļ. Šiem paliek bail; ar tādu baru iesākt nav vis smiekla lieta. Lielais pūtējs viens pats tikai nezaudē dūšu, viņš nogaida, kamēr ienaidnieki uznāk uz tilta, tad sāk pūst. Nu saceļas tāda vētra, ka koki lokās līdz zemei, viļņi uzšķiežas līdz pat koku galiem, tilts sadrūp un aiziet ar visu kara spēku bļuzgu bļuzgās straumei līdzi.

Jaunais virsnieks it laimīgi nonāk ar visiem palīgiem pie sava ķēniņa un nodod viņam ienaidnieka valsts atslēgas. Ķēniņš priecīgs nezin ko darīt. "Kad tu būtu sieviete, es tevi Precētu, bet tagad patiesi nezinu, kā lai tev to atlīdzinu."

Virsnieks neatsaka nekā, bet staigā atkal pa ķēniņa dārzu. Tūliņ pirmā dienā ķēniņa māte arī skaistajam virsniekam klāt un ir ar viņu tik laipna, tik laipna; bet šis neliekas to ne manot, stāsta viņai par saviem piedzīvojumiem ienaidnieku zemē un saviem palīgiem.

Otrā dienā ķēniņa māte atkal dārzā pie skaistā virsnieka, ir atkal laipna, mīlīga, ka vai izkusīs, bet šis auksts, tāds pats kā vakar. Uz reizi ķēniņa māte noķer viņu aiz drēbēm, bet viņš izraujas, atstāj drēbes ķēniņienes rokās un aizbēg pie zirga.

Ķēniņiene par to tā sapiktojas, ka iet atkal dēlam sūdzēt: "Ko tu gan domā? Jaunais virsnieks gribēja mani atkal piesmiet. To tu viņam nepiedod! It ja viņš nokauj postītāja putnu, tad tu viņam vari arī piedot, bet citādi viņam jāmirst."

Ķēniņiene nu skaidri zināja, ka jaunais virsnieks uz šo reizi būs beigts. Postītāja putns bija liels, briesmīgs, spārnains zvērs; no viņa spārnu cilāšanās sagruva ēkas - neviens, kas viņu bija izgājis kaut, nepārnāca vairs dzīvs.

Ķēniņš gan noskumis, viņam jaunā virsnieka žēl, bet nekā nevar darīt. Tā jau nevar jaut piezobot savu māti. Viņš liek atsaukt savu virsnieku un pasludina viņam, ka tam jānokauj vai nu postītāja putns, jeb jāmirst. Virsnieks lūdz laiku apdomāties un aiziet pie zirga ar to pārspriest. Zirgs saka: "Lieta var iet, bet tu prasi, lai tev dod līdzi simts mucu vīna, simts vezumu cvībaku, simts šķūtnieku, simts ūdens pumpju."

Virsnieks aiziet un pieprasa to ķēniņam. Šis ar prieku visu

to dod, tā kā virsnieks vēl tai pašā dienā var doties ceļā. 'Trešā dienā viņi nonāk pie kāda dīķa. Zirgs saka savam jājējam: ,.Tagad paslēpsimies tepat šais krūmos un nogaidīsim, kamēr putns aizlaidīsies prom, tad uzpumpēsim ūdeni un ieliesim tā vietā dīķī vīnu. Kad putns tad vakarā pārnāks, viņš sadzersies vīna, apskurbs un mēs tam varēsim it viegli pieiet."

Tikko pret rītu maza gaismiņa, putns paceļas un aizlaižas. Ūdens dīķī nošļakst vien no pakaļas un gaiss nodvingst vien. Līdz ko putns prom, kad virsnieks ar ļaudim pie dīķa klāt, pumpē ūdeni ārā un lej vīnu iekšā. Kad vīns saliets, tad vēl iebeŗ simts vezumu cvībaku dīķī un visi paslēpušies gaida, ko putns pārnācis iesāks.

Pret vakaru milzu putns skrej atpakaļ, ka viss gaiss žvingst un žvangst. Viņam dīķī iekrītot, vīns uzšļāc katrā pusē kalna augstumā. Visi nu skatās, ko viņš darīs. Putns iebāž knābi pirmo reizi vīnā, izvelk atkal un nopurinās; iebāž otrreiz, izvelk, pastiepj kaklu uz augšu, paklabina ar knābi - vadzi. labs! Trešo reizi, kā bāž knābi vīnā, tā dzeŗ neatņēmies, kamēr arī turpat paliek, nemaz vairs nekustas. Virsnieks pieiet ar saviem vīriem milzu putnam - ja, šis pilns kā dublis, nejēdz nekā vairs no pasaules, lai dara ar viņu, ko grib.

Malkas skaldītājs izrauj sev cisku un liek ar to piedzērušam milzu putnam tā par kaklu, ka galva aiziet rituļu rituļiem projām. Citi visi tūliņ klāt, sagriež putna rumpi mazākos gabaliņos, piekrauj ar tiem visus šķūtnieku vezumus un nu dodas atpakaļ pie ķēniņa.

Ķēniņš no priekiem nezin ko darīt, kā pateikties: "Kad tu būtu sieviete, tad tevi precētu, bet tagad nezinu, kā lai tev atlīdzinu to."

Virsnieks neatsaka nekā, bet iet staigāt atkal pa dārzu, kamēr viņu atlaidīs uz mājām. Te otrā dienā ķēniņa māte atkal klāt, jaunais virsnieks aizmūk, bet viņa mantelis paliek ķēniņienei rokā. Šī atkal pie ķēniņa sūdzēt: "Par tādu negodu jau trešo reizi nu viņam jāmirst, citādi tas nevar būt."

Ķēniņš arī pavisam sašutis sasauc padomniekus un visi kopā nospriež, ka jaunais virsnieks pakaŗams. Šis neko par to daudz arī nebēdā - kad jau jāmirst, jāmirst. Viņš it mierīgi kāpj augšā uz kārtavas krāģa. Bende viņu sāk pārģērbt nāves uzvalkā, bet kas tas? Ķēniņienes goda laupītājs ir sieviete. Visi no brīnumiem nezin ko darīt. Tik ķēniņa māte, redzēdama, ka nu vairs nebūs labi, sāk lūgties. Bet ķēniņš nav pielūdzams: "Kādu pirti citiem kūris, tādā pašam jāpeŗas!" ķēniņš nospriež un ķēniņiene tiek pakārta.

Pēc tam ķēniņš apprecēja sava vecā ģenerāļa jaunāko meita, dūšīgo virsnieku un dzīvo, varbūt, vēl šodien.