2. A 515. Birznieks no Fr. Pabērža Dzirciemā. Jkr. III, 47 (17). LP, VII, II, 20, 11, 4.

Mazs puisēns reiz ganījis cūkas un maucis no vītoliem stabules, nevis šādas, tādas stabulītes, bet tādas stabules, kad tās papūš, tad visi tūlin danco. Citi ieteic puikam, lai viņš ejot apkārt pie ķēniņiem pūzdams, tad viņš dabūšot daudz, daudz naudas. Puika arī iet.

Viņš nonāk pie ķēniņa un sāk pūst. Ķēniņam tā patīk viņa pūšana, ka viņš apsola puikam it visu, ko tik viņš lūgšot, ja pat pusvalsti. Puika nezin, ko lūgt. Viņš lūdz ķēniņam, lai tam auj divi dienas apskatīties un apdomāt, ko lai viņš lūdz. Ķēniņš ir ar mieru, auj, lai viņš iet visur un skatās, kur un ko grib. Puika iet pa dārzu un redz tur pliku sievieti, pieķēdētu pie koka. Puika grib jau sākt mukt, bet sieviete lūdz, lai viņu atsvabinot.

Puika aiziet pie ķēniņa un lūdz, lai tas viņam dodot dārzā pieķēdēto sievieti.

"Es tev desmitreizes labāki dotu pusvalsti, nekā to sievieti, bet tā kā es tev reiz sacījis, ka došu, ko vien prasīsi, tad ņem arī!" Ķēniņš lika atķēdēt sievieti un atdeva to puikam. Tas ar sievieti aiziet uz kuģi un brauc pāri jūrai projām. Sieviete sāk puikam par sevi stāstīt. "Mans tēvs aiz jūŗas ir par ķēniņu. Mani no viņa nozaga un atveda pie šī ķēniņa, kas mani gribēja precēt, bet es pie viņa negāju. Tāpēc viņš mani lika pieķēdēt dārzā pie koka. Par manu izglābšanu mans tēvs izsolīja pusvalsti un mani pašu."

Princese pārplēš mutes autiņu un iedod vienu pusi savam glābējam, otru patura pati.

Kuģa kapteinis, noklausījies princeses stāstu, arī sāk iekārot pusvalsti un precēt princesi. Viņš nodomā viņas īsto glābēju, stabulnieku, nomaitāt un tad pats uzdoties par princeses glābēju. Kā domājis, tā darīja. Viņš aiziet pie stabulnieka, tura viņam pistoli uz krūtim un prasa, kādu nāvi labāki vēlaties: vai kad nošauj, jeb bez airēm palaiž jūŗā. Stabulnieks redz: nāve tik tā kā tā, labāki jau mirt plašajā jūrā nekā šaurajā kuģītī. Viņš ir labāki ar mieru, ka to ielaiž jūŗā. Kapteinis to tūliņ izdara. Tad viņš apzvērina princesi, ka tai jāuzdod viņš par savu glābēju. Tā nu viņi nobrauca ķēniņa pilī.

Ķēniņš priecīgs, ka viņa meita atkal pārradusies. Viņš nezin kā diezgan pateikties viņas glābējam un pārvedējam. Ķēniņš liek taisīt jaunam pārim jaunu pili, un pēc gada būs kāzas.

Stabulnieku laivā vējš aizdzina tāli, tāli jūŗā. Sacēlās vētra un apgāza viņa laivu. Viņš uzrāpās uz laivas dibena un nu viņu dzen atkal uz priekšu, uz priekšu, kamēr izdzina pavisam malā pie kāda bieza meža. Stabulnieks iet gar jūrmalu arvienu tālāk uz priekšu un pienāk pie upes. Pār upi pārkritis nolūzis koks, viņš lien tam pāri. Jau līdz pusei palīdis, ierauga upes otrā pusē lāci, kas to gaida, rīkli atplētis. Nu viņš grib līst atpakaļ, bet tur atkal ierauga vilku. Stabulnieks paliek vidū un sāk lūgt Dievu nožēlodams, ka nav labāki jūrā noslīcis.

No lāča puses nāk vecs vīriņš, iegrūž lāci upē, tā ka viļņi to aiznes uz jūru, um sauc, lai viņš iet pāri. Nu vecais vīriņš izprasa stabulniekam, no kurienes viņš nākot, kurp ejot un kas viņš esot? Stabulnieks izteic visu smalki: ka ganījis papriekš cūkas, maucis stabules un kad uz tā pūtis, tad visi dancojuši. Tad citi viņam ierunājuši, lai viņš ejot pie ķēniņa pastabulēt. Aizgājis un dabūjis par stabulēšanu kādu princesi. Bet kapteinis to atņēmis, viņu vēl ielaidis jūrā. Vairāk viņš nekā nezinot.

Vecais vīriņš saka: "Nu tad es tev teikšu vairāk: kapteinis pārveda princesi pie ķēniņa un uzdevās par viņas glābēju. Tagad ķēniņš liek jaunam pārim taisīt pili un pēc gada laika viņi svinēs kāzas. Še tev podiņš un pindzele, ej un piedodies tur par mālderi. Tikko tu pindzeli iemērksi podiņā un sviedīsi pret sienu, tad viss, ko tu vien domāsi, būs uz sienas redzams. Ej vien gar jūrmalu uz priekšu, kamēr tu nonāksi pie jaunās pils, tur tad tu piedodies par mālderi. Še tev vēl viens vērdiņš, to iebāz kabatā, tas tev tad tur paliks uz visiem laikiem. Varēsi vilkt pa vērdiņam ārā, cik vien gribēsi, bet kā viens paliks, tā paliks kulē."

Stabulmieks pateicās vecajam vīriņam un sāk iet gar jūrmalu uz priekšu. Viņš gan iet, gan iet sukri, bet nemaz vēl nevar sasniegt pilsētu. Vēl tik ir viens mēnesis līdz princeses kāzām, kad viņš nonāk pilsētā. Jaunā pils jau gatava, vēl tikai vajaga izmālēt. Mālderi gan pieteikušies vairāki, bet ķēniņš meklē īstu mākslinieku un tādu, kas varētu tūkstošu vērdiņu ielikt drošībai.

Te ieradās stabulnieks. Ķēniņš to tūlin salīgst, viņam ir arī tūkstošs vērdiņu drošības naudas.

Stabulnieks salīgst, iet atpakaļ uz vīnuzi un sāk uzdzīvot. Dzer dienu, dzeŗ nakti un tik maksā ar vērdiņiem. Par salīgto darbu viņš neliekas ne zinot. Gan ķēniņš viņam sūta ziņu uz ziņas, lai nāk mālēt, bet šis tik: "Kas ķēniņam par daļu, gan es pastrādāšu, vai viņam nav tūkstošs vērdiņu par drošību?"

Ir jau beidzamā nedēļa priekš kāzām, viņš vēl neiet. Atnāk beidzamā sestdiena - nu ies gan. Ieiet pirmā kambarī, apslapina pindezli podiņā - gadās lauks, dīķmalā, vītoli, cūkas rakņā lauku, cūku puika iekāpis vītolā, mauc svilpjus un pūš. Cūkas, sivēni, citi gani, visi, visi danco, griežas ka put vien. Otrā kambarī gadās, kā ķēniņš par stabulēšanu apsola vai pusvalsti. Trešā kambarī gadās, kā princese pārplēš mutes autiņu, vienu pusi iedod viņam, savam glābējam, otru pati patura, un kā kapteinis viņu iemet jūŗā. Ceturtā kambarī gadās, kā viņš no viļņiem izglābjas, kā vecais vīriņš iedod podiņu. Piektajā kambarī gadās, kā kapteinis pārved princesi un teicas par viņas glābēju, bet nevar uzrādīt pusi no ķēniņa meitas lakatiņa.

Tad ķēniņš liek atvest kapteini un prasa, vai viņam esot puse no viņa meitas kabatas lakatiņa? Kapteinim nava - sāk lūgties. Bet ķēniņš nav pielūdzams. "Kāds sods manas meitas glābējam bija jācieš nevainīgam, tāds tev tagad jādabū vainīgam!"

Ķēniņš lika tūliņ ielikt kapteini laivā un palaist bez airiem jūrā. Vētra acumirklī apsvieda laivu un kapteinis noslīka. Otrā dienā svin kāzas īstais meitas glābējs.

Piezīme. Pasakas beigu dala ir ņemta no A. Lercha -Puškaiša saīsinājuma, kur ir atmesti daži gluži lieki sīkumi, kādus gan laikam bija uzrakstītājs pats pielicis. P. Š.