3. A. 515. 314. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 60 (32).

Viņos laikos vienam ķēniņam bijis tāds avju gans, kas mācējis tik jauki koklēt, ka pat putni salaidušies klausīties. Arī meža zvēri, izdzirdēdami viņa kokles skaņas, sanākuši ap ganāmo pulku klausījušies un klausījušies, avis tie ne plēsuši, ne tramdījuši. Jādomā it kā kāda augstāka vara sargātu gan pašu avju ganu, gan viņa avis.

Reiz gadījās, ka paša ķēniņa meita iziet gar to meža līci pastaigāties, kur avju gans patlaban savus lopiņus gana. Ķēniņa meita, tuvāk pie līča nākdama, izdzird mīlīgās kokles skaņas. Viņa apstājas, klausās vienreiz, klausās otrreiz - tīri sirds kūst, kas par skaņām! Beidzot tā pieiet klāt un saka: "Puisīt, divas lietas man tev jāsaka. Man patīk tavas kokles skaņas un otra lieta: tu pats arī man patīc! Ne es šķiršos no tavām kokles skaņām, ne no tevis paša."

Puisītis nu koklēja tik jauki, tik jauki un meitiņa klausījās tik uzmanīgi, ka pat aizmirsa uz māju iet. Vecais ķēniņš izgaidījās vienu brīdi, otru brīdi; bet meita ne redzama, ne dzirdama. Viņš iet meklēt un atron savu bērnu pie avju gana.

"Ko te tu dari?" vecais bargi uzprasa.

"Klausos, tētiņ, puisīša koklīti. Vai neredzi, ka pat putniņi

salaidušies klausīties? Pavēli puisītim koklēt un tu redzēsi, ka ir tev patiks klausīties. Tu, tētiņ, tad vairs arī nebrīnēsies, ka esmu apņēmusies nekad vairs ne no viņa paša, ne no viņa koklītes šķirties."

Vecais ķēniņš, to dzirdēdams, paliek zils aiz dusmām. Viņš sagrābj meitu, pārved mājā, bet puisīti, koklētāju, pavēl mežā ievest un uz nāvi nosodīt.

Ķēniņa sulaiņi ieved avju ganu mežā, lai patlaban izpildītu, ko ķēniņš pavēlējis. Bet līdz ko tie domā nevainīgam pieskarties, te mežs drūmīgi nošalc un pašā tai brīdī zaļoksns vīrs, zaļās drēbēs uzsauc bendēm: "Manā daļā nevainīgos nesodīsit!"

Bet tā kā ķēniņa sulaiņi tūlīt negrib vis no avju gana ar labu atstāties, tad zaļais vīrs, savu roku paceldams, nosoda viņus pašus uz nāvi; turpretim avju gans, to redzēdams, no prieka sagrābj savu kokli un nu koklē, lai lūzt un plīst.

Otrā rītā, itin agri ķēniņa meita, patapusi, steidzas uz mežu, avju ganu meklēt. Viņai nav cerības, ka vēl dzīvu atradīs; bet nonākusi pie meža līča, tai bēdas izklīst, jo mežā atskan tās pašas kokles skaņas, kas vakar. Un re, avju gans iznāk vesels, kā rutks ķēniņa meitai pretim. Abi nu ilgi gudro, kā no ķēniņa bardzības izsargāties. Bet kamēr šie domā gudrot, vecais ķēniņš jau atkal meitai pakaļ. Un šoreiz vēl ar kaŗaspēku. Kur nu slēpties? Ātrumā nabadziņi vairāk nevar nekā sadomāt, kā tik bēgt. Nu bēg, nu bēg: šie abi pa priekšu, kaŗaspēks pakaļ. Caur mežu gāja labi, bet otrā meža malā par nelaimi upe priekšā. Tagad bēgļiem būtu klājies nelabi, bet zaļais vīrs - kur gadījies, kur ne - apsolās nabadziņiem izlīdzēt. Viņš acumirklī uztaisa zaļu tiltu pār upi un pārved abus pāri. Ķēniņš ar kaŗaspēku grib arī par tiltu tikt, bet tilts nozūd priekš viņa acim. Otrā malā zaļais vīrs saka avju ganam: "Neķīvējies ar ķēniņu, atdod viņam tagad savu līgaviņu, gan vēlāk pats tev meitu piesolīs. Pacieties ir tu, meitiņa, gan puisītis pārnāks un tevi apņems bez tēva ienaida."

Labi. Avju gans tā paliek mierā; viņš saka: "Klausies, ķēniņ, netiepšos, neķīvēšos! Še tev tava meita, gan vēlāk man ar labu atdosi!"

Avju gans nu aiziet uz citu pusi un salīgst pie cita ķēniņa kalpot. Otrā gadā šim ķēniņam izceļas kaŗš ar kaimiņa ķēniņu. Avju gans arī aiziet līdz kaŗot. Bet mežā avju ganam piestājas tas pats zaļais vīrs sacīdams: "Kur tu gribi kaŗot ar savu zobinu? Še tev mans zobins, tad apkaŗosi visu kaŗaspēku viens pats."

Avju gans paņem zaļā vīra zobinu un aiztriec ienaidnieku viens pats. Ķēniņš no prieka nezin ko darīt; viņš ieceļ senāko avju ganu par savu pēcnācēju, jo pašam nav ne dēla, nedz meitas. Bet kaimiņa ķēniņš vēl nevar norimt; viņš salasa divreiz tik lielu karaspēku un tad sūta, savu dēlu priekšgalā nolicis par

otram lāgam ienīstajam ķēniņam virsū. Tagad vecajam ķēniņam tīri sirds trīc, jo ienaidnieka kaŗavadonis, kaimiņa ķēniņa dēls, tāds milzis, ka bail: pats tik liels kā siena kaudze un galva, kā katls; bet jaunākais ķēniņš tik pasmejas, sacīdams: "Ir kad viņš būtu triju kaudžu lielumā -- viena maksa; kad ar savu zobinu cirtīšu, tad šķīdīs."

To sacīdams, jaunais ķēniņš, senākais avju gans, iziet ienaidniekam pretim. Milzis pretinieku ieraudzījis, zaimodams bļauj: "Knēveli, vai ir dūšas cirsties? Kausimies divi vien: ja es tevi pārvarēšu, tad tava zeme arī pārvarēta; ja mani pārvarēsi, tad vari manu zemi ņemt."

Labi. Vecais ķēniņš, tādu valodu sadzirdējis, tīri saplok. Viņš nevar ne iedomāties, kā tādu milzi lai pārvar. Bet jaunais ķēniņš ilgi negaida: kā cērt, tā milzim katla galva nost. Nu bija prieki bez gala: kaimiņa ķēniņš aizdzīts un bez tam vēl jauna valsts klāt. Vecais ķēniņš tūlīt taisa dzīras un saaicina visus pavalstniekus pasludinādams, ka jauno ķēniņu iecēlis nevien par vecās valsts pēcnācēju, bet arī par to valsti, kuŗu pats ar savu roku uzvarējis un iemantojis, milzi nokaudams. Visi nu sadzīvoja zaļi trīs dieniņas, trīs naksniņas. Te trešā dienā, pret vakaru sāk jausmas izpausties, ka vecais kaimiņa ķēniņš, uzvarēto zemi atstādams, aizgājis citu zemi iekaŗot, uzbrukdams tam ķēniņam, kas otrpus upes dzīvojot. Jaunais ķēniņš to dzirdēdams, izlec stāvus, kā miets, sacīdams: "Paskatāmies tik, vēl nepietika, ka dēlu un zemi pazaudējis, viņam vēl jākrīt manam nākamam sievas tēvam virsū. lešu viņu ir no turienes aizdzīt un tad, mājā nākdams, pārvedīšu savu līgaviņu līdz."

To sacījis, tas paķeŗ zaļā vīra zobinu un aizsteidzas. Aiziet tur: visa zeme trīc un dreb, jo ienaidniekam raganas dēls par vadoni. Ne to būšot nokaut, ne pārvarēt. Bet jaunajam ķēniņam īsi pātari; tas saka: "Laižiet tik mani klāt!"

Un tā arī bija: ne te līdzēja raganas dēli, ne citi velni; kur ar zaļā vīra zobinu kŗāva, tur šķīda, Kad nu viss laimīgi izdevies, kaŗš beidzies, ienaidnieks aizdzīts, tad ķēniņš ieaicina stipro kaŗa vīru pie sevis prasīdams: "Saki, apžēlojies saki, kas tāds esi? Esmu nodomājis savu meitu tev, sirdīgo kaŗavīr, par sievu atdot. Tā mana vienīgā pateicība un atmaksa. Dārgākas mantas man nav."

"Kas es esmu? Esmu tavs senākais avju gans!" Tas nevar būt!"

"Nu, ja netici, tad pasauc savu meitu, gan tā mani pazīs." Meita atnāk, skatās, skatās, bet nemaz nevar iedomāties, ka tas varētu senākais avju gans būt.

"Nu, ja tā nepazīsti, tad - kur mana kokle?"

Senākais avju gans paķeŗ savu kokli un sāk koklēt. To dzirdēdama ķēniņa meita vairāk neattop, kā tik iesaukties: "Tu esi tas pats! vai, kā negribēju tevi tādās goda drēbēs vairs pazīt!"

Tad ķēniņš atdod savu meitu koklētājam par sievu un darina tādas kāzas, kādas nebija ne redzētas.

Kāzu rītā jaunais ķēniņš saka uz sievas tēvu: "Nu, redzi, vai tev toreiz aiz upes neteicu, ka vēlāk man savu meitu ar labu atdosi."