4. A. 515. Kreicberģis Dzirciemā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 587 (116, 2).

Vienam tēvam esot bijis nepaklausīgs dēls. Sūtījis atmatā aitas ganīt, bet šis tikai kāpis vītolos svilpes maukt un vilks ikdienas tamēr aiznesis vienu altu. Divreiz tēvs noķēris dēlu aiz čegauņa un ar siksnu mizojis, bet kad trešo dienu gribējis ar siksnu novazāt, tad aizbēdzis plašā pasaulē. Bēdzis, bēdzis, pret vakaru iekūlies vienā ķēniņa pilī. Ķēniņš vaicājis, kas viņš esot. Atbildējis: koklētājs! un sācis jauki, skaņi savu svilpi pūst, tā ka visā ķēniņa valstī atskanēja. Ķēniņš tādu pūtēju nu paturējis uz savas meitas kāzām par muzikantu.

Labi. Pēc kāzām ķēniņš svilpniekam vaicājis: "Kādu maksu nu prasi? Tu vari prasīt līdz pusvalstei, visu došu." Svilpnieks atbildējis, lai dodot trīs dienas laika apdomāties.

Nu tais trīs dienās tas staigājis pa ķēniņa dārzu un ieraudzījis pieķēdētu ķēniņa meitu. Šim patikusi tā un solījis ķēniņam to runāt. Bet ķēniņa meita teikusi: "Mani šis ķēniņš kaŗā sagūstīja un te atveda par verdzeni. Viņš nozvērējās mani nekad vaļā nelaist, diezin, vai mani dabūsi?"

Pēc trim dienām svilpnieks runājis pieķēdēto atdot par atmaksu, ķēniņš atteicis: "Tā man nepavisam netika dot, bet vārds jātura. Tādēļ es likšu taisīt divi kuģus; pirmā kuģī tu varēsi pa jūru braukt ar ķēniņa meitu projām, otrā kuģī es sūtīšu ķērājus jums abiem pakaļ; ja jūs izmuksit -- būs jums par labu, ja ne abi būsit mani vergi."

Labi. Bet, ko svilpnieks dara? Saurbis otram kuģim dibinā daudz caurumtiņu, ka ne zināt nezin, un kā nu ķērāji izbraukuši jūrā, visi apslīkuši: kuģis nogrimis. Šie nu laimīgi aizbēguši. Bet netālu no malas kuģa kapteinis sacījis uz svilpnieku: "Trijējādu nāvi tagad vari vēlēties, vai lai tevi nošauj, vai lai noslīcina, vai lai ieliek laivā bez airēm un palaiž jūŗas viļņos."

Neko darīt - vēlējies labāk, lai palaiž ar laiviņu jūŗas viļņos. Palaiduši. Bet viltnieks nu vēl sacījis uz skaisto ķēniņa meitu: Ja tu tēvam nesacīsi, ka es tevi atpestīju un, ja nenāksi pie manis par sievu, tad tūliņ tevi nomaitāšu.

Neko darīt bēdu dienā, apsolījusies tēvam melot. Bet svilpnieku auka izmetusi ar visu laiviņu laimīgi malā. Viņš apsēdies uz akmeņa un rūgti raudājis. Pienācis vecs vīriņš: kas kaišot?

'Tā un tā -- izstāstījis. Tad vīriņš iedevis mazu podiņu un pindzelīti, teikdams: "Iemērc pindzelīti podiņā un ko tad tu tikai domāsi, tas pats no sevis uzmālēsies."

Labi. Nu aizgājis uz to pili, kur skaistās ķēniņa meitas tēvs par ķēniņu bijis un runājis: vai nevajagot istabas izmālēt. Ķēniņš teicis: "Vajaga gan! Manai meitai drīzi ar viņas glābēju būs kāzas."

Šis tūliņ nopratis, kas tas par glābēju, un neteicis nekā, iegājis istabā un uzmālējis visu, visu: kā svilpes maucis, kā ķēniņa meitu glābis, kā viltīgais kapteinis viņu jūŗā metis, ķēniņa meitai melot licis - visu, visu. Kad nu ķēniņš tādu bildi ieraudzījis, tad viss nācis gaismā un senākais aitu gans nu nodzēris ar ķēniņa meitu kāzas.