5. A. 515 R. Vulfs Ūziņniekos. LP, VI, 586 (116, 3).

Vienam tēvam bija dēls. Viņu raidīja ganos, bet viņš tikai mauca stabulītes, kāpa kokos un bija ļoti nerātns. Kādu dienu, kad aitas bija jādzen mājā, atrada, ka teķis nozudis. Zinādams, ka nu būs pēriens, zēns gāja teķi mežā meklēt. Meklēja, meklēja - nevarēja atrast. Beidzot apsēdās un rūgti raudāja. Pienāca viens vecītis: kāpēc raudot?

Teķis esot nozudis un griboties dikti ēst. Tad vecītis iedeva viņam trīs podiņus: viena zelta, otru sudraba, trešo dimanta, un sacīja: "Neraudi vis! tev vēl var laime smaidīt. Rītā aizej uz tilta, tur brauks gaŗām viens kungs, tam vajadzēs māldera. Ej viņam līdz un mālē no saviem podiņiem, ko vien iedomājies."

Labi. Rītā aizgāja uz tilta - brauca kungs: kas viņš esot tāds?

"Esmu smalks mālderis!"

"Labi, brauci tad līdz!"

Aizbrauca līdz un nu mālēja tik skaisti, ka kungs pārbrīnījies atdeva viņam savu meitu par sievu.